Zaķumuižas dabas takas

Es to nesauktu gluži par apņemšanos…  varbūt drīzāk par tiekšanos šogad biežāk doties ārpus iemītām taciņām, lai pabūtu Latvijas stūros, taisnēs un apaļumos, kas vēl nav iepazīti. Tām nav vienmēr jābūt episkām ainavām ar skatu torņiem, klintīm un ezeru tālēm. Tas var būt arī meža gabaliņš Rīgas pievārtē – kā Zaķumuižas dabas takas, kur viesojāmies vakar.

Atzīšos, ka oriģinālais plāns bija cits, bet (kam negadās) – aizgulējāmies. Tā nu iekoduši brokastis un uzpildījuši termosu ar karstu tēju, lecām auto un pēc minūtēm 20 jau bijām galamērķī. Zaķumuižai garām nepabrauksi, jo visus ciemiņus no ceļa malas sveic stilīgs vietas simbols. Mazliet prasās pavasarī šo uz Zaķīšu pirtiņu aizvest, bet visādi citādi – ļoti glīts garausis!

Kādreiz šai vietā atradies Zaķumuižas jeb Valdenrodes pils komplekss. Pati pils gan nodegusi Pirmā Pasaules kara laikā, bet dažas citas būves ir saglabājušās. Viena no vēstures lieciniecēm stāv tukšiem logiem un īsti nevar saprast – piedzīvo savu atdzimšanu vai sabrukšanu. Blakus tai atrodams informatīvs plakāts par muižas vēsturi, bet tas nav labi pārskatāms – mēs sākumā nokasām no tā sasaluma slāni, tad krietnu brīdi salīdzinām plakātā redzamās ēkas ar mūsu acu priekšā esošo un līdz pilnīgai skaidrībai – kura tā īsti ir – netiekam. No šī plakāta Eduards izceļ ironijas dzirksti – Zaķumuiža piederējusi baronam fon Volfam.

Takas marķējums ir aptuveni tāds pats kā informatīvais plakāts – it kā ir, bet pirmreizējam ciemiņam grūti saprotams. Tā gan šai gadījumā nav liela bēda, jo taka ir īsa (1,8 km) un orientēties var pēc upes un apkaimes. Infrastruktūras stāvoklis gan pretendē uz bēdas statusu. Pieņemu, ka ES fondu naudiņa izveidei bija, bet uzturēšanai izbija. Dzirdēts, ka šāda ķeza ir visai raksturīga Latvijas dabas tūrisma objektiem.

Neba visas norādes ir zemē metušās, daži stāsti saglabājušies diezgan glīti.

Labākā šīs pastaigas daļa ir skats uz upi gan no krasta perspektīvas, gan no gājēju tiltiņa. Upes malā pieejamas ugunskura vietas, galdiņi, nojumes, pieņemu, ka siltākā gada laikā te varētu būt tīri jauka pasēdēšana. 

Tomēr galvenā pēcgarša, kas paliek pēc šīs vietas apmeklējuma: potenciāls ir lielisks, bet tas netiek līdz galam izmantots. Protams, man nav zināms, vai šejieniešiem ir vēlme redzēt vairāk ciemiņu, bet, ja jā, es darītu tā.

Visupirms sarīkotu kādu “lielo vai mazo talku” un sakārtotu esošās norādes – tas vairāk izskatās pēc gribēšanas nekā finanšu jautājuma. Otrkārt – ekspluatētu zaķi! Rīkotu fotoizstādes un zaķu skulptūru plenērus, animācijas filmu pēcpusdienas un pirtiņas (pa ceļam gan tāds uzraksts bija, varbūt ir pati pirts arī). Mežā varētu uzbūvēt stilizētu zaķa alu vai midzeni, kur omulīgi tēju padzert. Uzliekot zaķa ausis, tur varētu noklausīties pasakas vai dziesmas par zaķiem. Citā vietā varētu uztaisīt fotosienu mīlniekiem ar tēmturi “zaķītis”. “Zaķa faktus”, nu, piemēram, ka šis var aizlekt 4 vai ciktur metrus tālu, uzliktu pie smilšukastes – lai bērni izmēģina – vai var aizlēkt kaut pusi tik tālu kā zaķis. Klasītes uzzīmētu – lec kā zaķis! Vai pie stadiona skrejceļa ierakstītu šī skriešanas ātrumu vai sadrukātu zaķu pēdu nospiedumus un informāciju, kā tos atpazīt no citiem zvēriem. Pie takas ieejas augtu krāšņa dobe ar īstām zaķpēdiņām, blakus burkānu dobe un “apkārt milzīgs kāpostlauks”, bet mežā zeltu zaķkāpostu paklājs (tas, starp citu, tur jau aug).  Droši vien, pakasot aiz auss un pavirpinot ļipu, vēl daudz ko varētu izdomāt. Un, ņemot vērā Rīgas tuvumu, cilvēki brauktu, zvēru pie zaķa drosmes!