Ar Ingu iepazinos pirms dažām nedēļām, dalot (viņas) automašīnas salonu ceļā uz dainu meditāciju Siguldā un pēc tam burvīgā sabiedrībā vakarējot pie Ligijas. Tovakar es uzzināju, ka Inga strādā ar Baltu spēka zīmēm – tā arī saucas viņas uzņēmums. Jāteic, ka gadus desmit uz šīm zīmēm nevarēju paskatīties, jo to apkārt bija pārāk daudz un lietojums bieži šķita nepiemērots un bezgaumīgs. Nelatviski sakot – bija iestājies perebors. Nu jau kādu laiku esmu ar šīm zīmēm atkal draugos un tās ar prieku ieadās zeķu stulmos un mauču pērlītēs.
Ar zināmu piesardzību atvēru Ingas mājas lapu, lai ātri vien saprastu, ka šoreiz tā lieka. Inga ar zīmēm strādā cieņpilni, apvienojot informāciju un sajūtas par pašām zīmēm ar zināšanām interjera dizainā un eksperimentiem materiālos. Long story short – pietiecos pie Ingas uz meistarklasi.
Tā norisinās nelielā kompānijā Ingas jaunajā darba mājvietā – Lāčplēša ielā 61. Iesākumā katram dalībniekam jāizvēlas zīme, kuru veidot. Mani uzrunā vairākas, bet gala izvēle šoreiz krīt uz aizsardzības zīmi. Pēc tam jāveic filigrānākais un grūtākais darbs – zīme ar nazīti rūpīgi jāizgriež uz līmplēves. Pēc tam seko “gleznas pamatnītes” apstrāde ar vienu ķēpu, tad zīmes uzlikšana un noziešana ar citu ķēpu. Tad zīmi izķeksē no otrās ķēpas apakšas, drusku paslīpē un nosmērē no augšas ar vēl pāris ķēpām. Pēc katras procedūras veidojums jāizžāvē ar karsto fēnu, jo šādā nodarbībā nav iespēja sagaidīt, kamēr viss sacietēs dabiskā ceļā.
Katrai ķēpai, protams, ir savs nosaukums, ko Inga arī neslēpj – mans vakara jaunvārds ir travertīns – maisījums, kas sastāv no smilts, marmora graudiņiem un kaļķakmens. Pati uz savu roku vēlreiz pilnu procesu, visticamāk, atkārtot nevarētu, jo vienā vakarā visas ķēpas neiegaumēju, bet zinu, ka Inga neliegs padomu, kad izdomāšu “nākamo projektu”. Īsāk sakot – tiešām iesaku apmeklēt šādu nodarbi, ja jums ir interese, tuvāko meistarklašu grafiks ir šeit.
Šobrīd mans darinājums daiļo mājas sienu un, rakstot šo rakstu, es šis priecīgi uzmetu aci un šim man ar. Vakar, braucot mājās, skatījos uz paveikto un atkārtoju šo frāzi Vinnija Pūka intonācijā, kad viņš nevarēja valdīt lepnumu par Ziemeļpola atrašanu: “Es to uztaisīju. To uztaisīju es!” Labi, labi, Inga, protams, palīdzēja. Paldies!
