2019. prieks un pēdas

Mans 2019. gads ir bijis bagāts, kopumā labs. Arī grūts un mācībām pilns. Daļu no kreņķiem sagādājuši apkārtējie cilvēki, viņu dzīves līkloči, no kuriem daži aizvijušies aiz šīs dzīves, par daļu parūpējies mans prāts un ķermenis, daļu – apkārtējie notikumi, piemēram, ceļu būve. Nozīmīgākā mācība, kuru paņemšu pāri gadu slieksnim, ir lielāka uzmanības pievēršana sev – emocijām, sajūtām, izvēlēm, rīcībai un tā tālāk, bet mazāk citiem. Lai cik ļoti dažreiz gribas pamācīt, palīdzēt, nosodīt, glābt vai kādā citā veidā iejaukties ar savu nodomu, ne vienmēr tas ir nepieciešams. Brīžiem tas ir pat kaitīgi, jo izjaucam citu mācību stundu un vēl par to paši dabonam ar pannu pa galvu. Tas, protams, nenozīmē, ka jāiet garām izsalkušam vai slīkstošam cilvēkam, bet nevajag censties arī būt par korķi visām pudelēm.

Labi, par MANU gadu.

Veselība

Gada sākums atnesa sliktu ziņu – ja iepriekš mans plaušu veselības stāvoklis bija vērtējams aptuveni 60% kapacitātē no vesela cilvēka normas, tad šī gada sākumā cipars pēkšņi bija mazāks par 40%. Tad nu vairs netielējos ar ārstiem un sāku lietot zāles, kuras palēnina slimības progresēšanu. Vienlaikus tās arī pazemina imunitāti, tāpēc tagad man jāpiesargājas no kontaktiem ar slimiem cilvēkiem un kāju saslapināšanas aukstā laikā. Jāteic, ka ar medikamentu sadzīvoju diezgan labi, ja ņem vērā blakņu sarakstu, kurš ir nelielas medicīniskās enciklopēdijas cienīgs. Paralēli zālēm, turpinu meklējumus un prakses, kas var palīdzēt citādāk. Viena no manām raizēm, ka līdz ar zāļu lietošanu vairs nevarēšu ceļot, nav piepildījusies, par to nākamajā punktā.

Ceļošana

Vēl pirms zālēm paspēju apskatīt Šrilanku, jo šobrīd došanās uz pavisam siltām zemēm dēļ eksotiskiem baciļiem man šķiet pārdroša. Toties ar visām zālēm divas reizes biju Čehijā blogeru un žurnālistu braucienos, un tā bija brīnišķīga pieredze. Sabiju arī Berlīnē, kā arī vairākkārt paciemojos kaimiņvalstīs.

Ciemiņi

Ja pašai gads nav bijis tik ceļojošs kā iepriekšējie, tad ciemiņi gan šogad bijuši daudz un lieliski. Gan tie, kas ieradās ar mērķi meklēt naktsmājas, gan tie, kas brauca apciemot mani un satikt cits citu. Īpašākie bija mani Ziemeļu Santjago ceļa draudziņi, kas kuplā skaitā atlidoja uz manu dzimšanas dienu – varējām priecāties par kopā būšanu un Latviju rudenī. Pavasarī ar savu klātbūtni pagodināja arī pirmā Santjago ceļa draudzene Hetera, kuru galopā izvizināju pa Kurzemi.

Prasmes

Kā galveno notikumu prasmju sadaļā jāizceļ gada sākumā pabeigtā koka gulta darbnīcā Koki – tas bija grūts un aizraujošs pasākums, kurā liela loma bija “dēļabiedriem”, pasniedzējiem, palīgiem. Citi koka darbiņi šogad bijuši mazāki, bet tāpat glīti – žurnālgaldiņš, apavu plaukts, puķu kastes un citi sīkumi. Arī divi koka namiņi ir padzīti uz priekšu, bet punkti uz i vēl ir priekšā. Vēl pie jaunām prasmēm minama mauču adīšana, esmu iekritusi pērlēs un rakstos.

No āriņas uz iekšiņu

Meklējot veselības ceļus, esmu izmēģinājusi virkni tehniku un pieeju, pašlaik vērtīgākās man šķiet divas no tām – meditācija un psihoterapeite. Abām šīm praksēm ir kopīga iezīme – tās vēršas iekšpus, mācot saskatīt un sajust sevi – kas notiek mūsu ķermenī, prātā, dvēselē un ko ar to darīt. Vai nedarīt. Tik viegli un tik grūti! No meditācijas praksēm īpašākā pieredze bija desmit dienu klusēšanas nometne Igaunijā. Es tik tiešām novēlu katram cilvēkam pamēģināt paklusēt ilgāku laiku, tik daudz var uzzināt. Un arī atrast labu (tas nozīmē jums piemērotu) psihoterapeitu. Manējā ir viens no šī gada īpašākajiem cilvēkiem, kurai esmu ļoti pateicīga.

Pasākumi & notikumi

Publiski un privāti, lieli un mazi, klusi un skaļi… Draugu dzimšanas un vārda dienas, pastaigas, Jogas festivāls, klasiskās mūzikas koncerti, folkmūzikas festivāls, Instrumenti, Rāmi Riti un Ineses dainu meditācijas, ērmriteņi Zadiņos, jahta Pāvilostā, dziesmas un sarunas ar un bez adīkļiem…Ja tā atceras – kas tik nav bijis!

Darbi un nedarbi

Darbu ziņā šis ir bijis viens no optimālākajiem gadiem – lielāko gada daļu nostrādāju “Komunikācijas aģentūrā”, kā arī uzņēmos dažus projektus privāti. Saspringtāki posmi mijās ar brīvākiem brīžiem, kopumā ir sajūta ir par vidējas slodzes un ienākumu gadu. Arī “brīvprātīgie” nedarbi neizpalika – gada pirmajā pusē piepalīdzēju ar Santjago ceļa tapšanu Latvijā, iesaistījos Ošiņu sirdsdarbā par Latvijas lauku sētu dzīves piefiksēšanu, tā iepazīstot interesantus cilvēkus un stāstus. Esmu turpinājusi arī pēdējo gadu tradīciju un vidēji reizi mēnesī ciemojusies ar saviem stāstiem “par dzīves jēgu” kādā skolā vai citā iestādē, žurnāla lappusē, radio vilnī vai Tv kastē.

Raža

Ir bijusi bagātīga. Ja ieskatās ledusskapī, saldētavā, pieliekamajā, pagrabā un plauktā, tur var novērot… plūškoka ziedu un ogu sīrupus, dažnedažādus ievārījumus, marinētu gurķu, lečo, tomātu burku rindas, melleņu, upeņu, lāceņu, dzērveņu, brūkleņu, pupiņu, zirņu, seleriju, diļļu, baraviku kastīšu kalnus, kartupeļu, burkānu un biešu krājumus, ķirbju apaļumus un kabaču garenumus, liepziedu, pelašķu, vīgriežu un citas smaržas. Man tik ļoti patīk iespēja izaudzēt vai ievākt labumus – tas ir gan veselīgi, gan ekonomiski, gan vienkārši priecīgi! Paldies visiem, kas bija kompānijā un palīgā!

Dzīvesvieta

Iepriekšējais punkts ir viens no iemesliem, kāpēc gribu dzīvot laukos. Tā kā esošajos īpašumos ir dažādi šķēršļi, tad gribu tos pārdot un iegādāties jaunu īpašumu – pēdējo pusgadu esmu ciemojusies daudzās vietās, kā arī manējās aplūkojuši visādi interesenti, bet pagaidām “ņefenšuj” abos virzienos. Tad nu nākamgad varēs turpināt gan pārdošanu, gan meklējumus, laiks rādīs, kas un kā notiks.

Paldies jums visiem par būšanu manā 2019. un uz tikšanos 2020.!

Lai spēks, veselība, miers un prieks ir ar jums!