Kad komunikācijas ir par daudz

Domas, Dzīve

Komunikācija ir svarīga. Visā mūsu dzīves garumā, platumā un dziļumā. Tā var atnest sieku prieka un tikpat daudz pārpratumu. Gribu “par to parunāt”, jo komunikācija ļoti tieši ietekmē mūsu dzīves dārgāko resursu – laiku. Svarīgākais komunikācijā parasti ir saturs, bet arī formai ir nozīme – šoreiz vairāk tieši par to.

No mūsu bērnības, kad attālinātās saziņas forma aprobežojās ar vēstulēm, telegrammām un telefona sarunām, šobrīd esam ielekuši pasaulē, kur mūs var atrast pa tik daudziem kanāliem, ka bail – virsū gāžas e-pastu kaudzes, džinkst paziņojumi par jaunumiem vienā vai otrā sociālajā tīklā, čati pīkst, mesendžeri šmīkst, īsziņas veļas un izmisums ceļas. Arī vēstules un zvanus neviens nav atcēlis. Ja jūs nekad neesat nonākuši komunikācijas pārpilnības ragā, kad gribas kliegt līdzi rupjai balsij no meža malas vai Instrumentiem – “visa par daudz!”, ar to arī apsveicu. Man pēdējos divdesmit gadus ļoti bieži “ir par daudz”. Ko darīt? Atrast savu, individuālo pieeju, kurā jūtamies iespējami komfortabli (āk). Tas nav viegli, jo komunikācijas procesā ir iesaistīti citi cilvēki, kuri mēdz uzvesties… ļoti atšķirīgi! Padalīšos ar savu pieredzi, varbūt kādam noder.

Pirmā lieta, ar ko sākt – noņemt paziņojumus (notifikācijas). Katram rīkam ir iespēja regulēt paziņojumu raksturu – vai vispār gribam tos redzēt, vai gribam tos saņemt tikai atsevišķām sadaļām, vai gribam, lai tos pavada skaņas utt. Izpildot vienreiz šo mājasdarbu, ikdiena jau būs daudz mierīgāka.

Atslēgt telefonu brīžos, kad negribam tikt traucēti un atbildēt tad, kad ir vaļa. Ja paziņojumu savaldīšanas mājasdarbs labi izdarīts, pietiks ar skaņas noņemšanu. Atzīšos, ka par spīti tam, ka esmu centusies atslēgt teju visus paziņojumus, ik pa laikam tomēr atrodas kāds džinksts, kas tiek cauri iestatījumu sietam. Tāpēc es daru tā – uz nakti atslēdzu telefonā interneta pieslēgumu, bet brīžos, kad gribu 100% pārliecību par mieru (piemēram, meditējot), ieslēdzu lidojuma režīmu.

Tikt vaļā no cilvēkiem virtuālajā vidē, kas “piesārņo ēteru”. Par šo tēmu jau esmu veltījusi atsevišķu ierakstu, bet īsumā – ja kāds jums traucē dzīvot bez pievienotās vērtības, izslēdziet šo traucēkli. Vai jūs gribētu, ka dzīvē jums kāds (bieži vien nepazīstams vai ļoti attāli pazīstams cilvēks) staigā pakaļ un runā muļķības – bez uzaicinājuma un prasīšanas? Es to nevēlos nevienā no realitātēm.

Izvairīties no masu komunikācijas. Man ļoti nepatīk grupu čati (ar retiem izņēmumiem) – jo vairāk cilvēku tajā, jo ļaunāk. Klasiski piemēri ir vecāku grupas bērnudārzos vai skolā, kas man iet secen, bet tāpat ik pa laikam sanāk kaut kādās grupās iekulties vai tādas radīt. Tās var būt arī ļoti efektīvas komunikācijai, bet bieži vien tādas nav, jo katrs dalībnieks uzvedas atbilstoši “saviem putniem”, piemēram, uzdodot jautājumus, kas skaidri izklāstīti oriģinālajā paziņojumā, rakstot lietas, kas bez konteksta nav saprotamas vai vienkārši “dzenot tuftu”.

Izvēlēties un lietot aplikācijas telefonā ar apdomu. Telefons tomēr ir “visbīstamākā” ierīce, caur kuru mēdzam pazust komunikācijas “melnajā caurumā”. Es šodien izdzēsu no telefona Facebook mesendžera aplikāciju, par dažām citām vēl neesmu izlēmusi. Vēl esmu uzstādījusi laika limitu biežāk lietotajām aplikācijām.

Ievērot labu praksi e-pastu pasaulē. Privātās dzīves e-pasti vismaz man dižas galvassāpes nerada, bet brīžos, kad esmu aktīvās darba gaitās, tas ir citādāk – bieži vien dienā jātiek galā ar 200 – 300 elektroniskajām vēstulēm. Šeit iespēja ir vienoties vismaz ar kolēģiem par labas prakses principiem – sūtīt pēc iespējas koncentrētākas un saprotamākas ziņas, kurā visiem adresātiem ir skaidrs, ko ar šo informāciju darīt – pieņemt zināšanai, kaut ko darīt (ko tieši?), kādos termiņos.

Prasīt divreiz. Divreiz! Nav jābūt ļaunprātim vai nevīžam, lai mūsdienu informācijas plūdos kaut ko palaistu garām. Man tas parasti notiek brīžos, kad uzmetu aci jaunai vēstulei, nospriežu, ka šobrīd uz to atbildēt nevaru vai negribu, un atlieku to uz vēlāku laiku. Un, protams, aizmirstu. Šādās situācijās lūgums nebozties un neizdomāt manā vietā, kāpēc neesmu atbildējusi – 95% esmu to aizmirsusi (piedodiet). Ja jums ir svarīga atbilde, vienkārši atgādiniet par sevi un pavaicājiet vēlreiz. Tas pats attiecas uz zvaniem.

Pastāstīt, kas jums patīk (un nepatīk). Mums katram ir savs diennakts ritms un saziņas prioritātes. Dažas iezīmes var būt vecuma, dzimuma, profesijas vai citu parametru noteiktas, piemēram, vecāki cilvēki dot priekšroku mutiskai komunikācijai, bet jaunāki – rakstveida. Bet tas galīgi “nav zvanīts”.  Es pazīstu divus vidējās paaudzes cilvēkus, kuriem ir telefona fobija – tā nav viņu lieta un viss! Un arī jauniešus, kuriem ļoti patīk runāt pa telefonu. Attiecīgi, ja ar kādu cilvēku kontaktējieties regulāri, ir jauki zināt, kāda tēja vai kafija viņam garšo un kādas ir šī cilvēka komunikācijas preferences.

Izmatojot situāciju, pastāstīšu par savām.

Tā kā piederu pie vidējās paaudzes, man patīk sazvanīties. Bet, lūdzu, nezvaniet man līdz 10 no rīta un pēc 21 vakarā (ja vien nav kas ārkārtējs). Ir reizes, kad agri dodos pie miega un ir reizes, kad neesmu varējusi vakarā iemigt, tāpēc no rīta vēlos izgulēties. Tā kā jūs nevarat zināt, kura reize šī ir – vienkārši lieciet manus rītus un vakarus mierā.

Man nepatīk gari čatot. Ja sarakste ir īsa vai uzdodamas konkrēts jautājums – viss labi. Bet, ja jūs pa īstam interesē, kā man iet vai gribat pastāstīt, kā pašiem veicas – piezvaniet (ar vai bez video)!

Ja jums ir kas garāks vēstāms rakstveidā – sūtiet e-pastu! Ar norādi, ko gribat, lai es ar to daru un kad.

Pirms uzdod man kādu jautājumu, apskatieties, vai atbildi uz to nevar atrast interneta meklētājā. Pēdējā laikā šādu jautājumu ir mazāk, bet bija laiks, kad man bieži vaicāja, kāda gaisa temperatūra ir Zimbabvē maija otrajā pusē.

Nenāciet manā privātajā telpā ar vispārējām lietām – nesūtiet jokus, žurkas, gaismas vēstules, vienradžus saulrietā un visu pārējo. Man tas nerada prieku, es to uztveru kā spamu. Es šeit nerunāju par tuvākajiem draugiem (kas, cita starpā, šādas lietas sūta ļoti reti). Ja domā, ka man kādu informāciju ir svarīgi redzēt, tad līdz ar to pievieno arī savu skaidrojumu – kāpēc sūti man vienu vai otru lietu.  

Tas, par ko es visvairāk priecājos, ir klātienes satikšanās. Gan vienkārši sarunas pie tējas un mandarīniem, kopīga paadīšana vai pastaiga, mācīšanas vai kultūras baudīšana. Ja var baudīt kopā būšanu ar praktisku ievirzi – pastaigāties, sēņojot un bildējot zirnekļus vai pļāpāt, retinot burkānus – tā ir mana subjektīvā mazā laime!

Lai mums visiem brīnišķīgas satikšanās šogad un cienīsim cits cita laiku un paši savējo!

3 komentāri

  • Kāpēc vispār tel. būtu jābūt ieslēgtam nakts laikā? Es slēdzu ārā. Modinātāja funkciju man izpilda cits (podziņ) telefons (kurš arī ir izslēgts, bet prot ieslēgties zvana laikā) + kabatas pulkstenis.

  • p.s. Raksta autorei pilnībā piekrītu – mūsdienās informācijas gūzma, kas katru brīdi mūs sasniedz, ir parāk liela. Es pat fonā skanošu radio uztveru kā nevēlamu spamu un cenšos no tā izvairīties kā tik vien var.

  • Ļoti pazīstamas sajūtas un reakcija. Arī man wifi naktī un paziņojumi ir izslēgti. Telefonu gan neizslēdzu, lai ārkārtas gadījumā kāds tomēr var piezvanīt.
    Neesmu stāvā sajūsmā par tiem, kas komunikācijai izmanto dažādus kanālus – mesendžeri, WhatsApp, epastu, beigās nav skaidrs, kur atbildēt vai kāda atbilde vai jautājums tiek palaists garām.
    Supersensitīvie tipi, kas aizsvilstas, jo neatbildu uzreiz, mani mēdz nobloķēt jau pēc 5 min. Nejūtos neko zaudējusi.
    Arī personalizētās reklāmas ir atslēgtas, cik to vispār var izdarīt, jo esmu atvērta jaunai informācijai un pati izvēlos, ko lasīt, nevis algroritms.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.