Pēc Sēru dīķu apostīšanas mūsu ceļi ved uz dažus kilometrus tālāk esošo Kaņiera niedrāja taku (arī Waze atpazītu). Auto atstājam ceļa malā netālu no norādes “Putnu vērošanas tornis”. Iesākumā taka uz to vijas caur lapu koku mežu, kura galā ainava strauji izmainās un mums šķiet, ka esam nonākušas Sāremā vai tamlīdzīgā vietā. Spraunie un košie... lasīt vairāk
Place: Latvia
Mūsu pārgājienu noslēdz nepilnus 2 km garā (laikam gan jāsaka īsā) Kaņiera pilskalna taka. Tā ir pavisam citādāka nekā tikko mērotā Sēra dīķu taka, kas vijas caur purvu, vai arī Kaņiera niedrāja taka, kur ved pa ūdens klāju caur niedru mežu. Kaņiera pilskalna taka sākas mežā un drīz vien ir sajūta, ka esi nonācis rūķu,... lasīt vairāk
Veroties draugu un paziņu sociālajos tīklos, man bija radies iespaids, ka Līču-Laņģu klintis ir apmeklējuši visi, izņemot mani. Atradusi vēl vienu izņēmumu – draudzeni Ivetu – dodamies ceļā. Waze atpazīst galamērķi un stāsta, ka no manas dzīvesvietas līdz objektam jābrauc nepilna stunda (tas nozīmē, ka no Rīgas tā ir stunda ar asti). Nobraucam Cēsīm gar... lasīt vairāk
Lai nu kam, bet pastaigām šī gada zaļā ziema ir pavisam piemērota – tad nu nākamais izpētes brauciens tiek veikts uz Lienes dzimto pusi – Strenčiem, kur salīdzinoši nesen atjaunota un labiekārtota pārgājienu taka. Ieraudzījusi, uz kurieni Waze mūs grib vest, kad šim pasūta “Strenču dabas taku”, Liene groza galvu. Lai nu kur, bet tajā... lasīt vairāk
Turpinot labi iesāktās tradīcijas, dodamies ar Lieni izbraukumā pa Latvijas ārēm – šoreiz uz Ziemeļvidzemes pusi. Pirmais pieturas punkts ir neplānots (nevarētu teikt, ka arī pārējie ir diži plānoti) un pieturam tur tāpēc, ka gluži vienkārši iznāk braukt garām Lielezeram, kas atrodas Limbažu pievārtē. No Rīgas puses braucot, griežam iekšā pirmajā ceļā, kas vēsta par... lasīt vairāk
Mani dzīve apveltījusi ar draugiem, kas bieži vien savas dzīves nogriežņu svinības izvēlas apvienot ar kādu aktivitāti – kopīgu praktisku vai ne tik praktisku padarbošanos, un jaunu vietu iepazīšanu. Šajā reizē jubilāre Vineta bija mūs sapulcinājusi Daugavas muzeja plašumos, kur varējām baudīt apkaimes daili ar distancēšanās iespēju. Lai arī iepriekš bijām apmeklējuši koncertu šajā vietā,... lasīt vairāk
Mēs sēžam aplī ar saviem cilvēkiem – pazīstamām un neredzētām sejām. Neviļus sanācis apsēsties ar skatu uz rietošo sauli un varam to pavadīt ne vien ar dainām, bet arī skatienu. Ineses skaņā balss un kokle rāmi ved cauri rudzu laukiem, vij ap mums un ozoliem vārdu aizsardzības jostas, noskalotas pateicības rasā. Dainu meditācijas beigās visi... lasīt vairāk
“Re, cik smuka zampa”, pašķiebusi vienu no katliem ar tumši brūno riekstkoka novārījumu, priecājas dziju krāsošanas meistardarbnīcas vadītāja Anete Karlsone. Citā katlā kūp sīpolu mizu novārījums, citā mirkst dzelteno ilzīšu galvas, vēl citā – sarkanais āboliņš, goblapu spireja, meža zirdzene jeb pūķu gārsa – Auļukalna vietējie augi, kuru daudzums apkaimē tā vien “uzprasījies” uz dziju... lasīt vairāk
Covid slimošanas laikā sanāca degunu ārā pabāzt tikai piemājas mežā, tāpēc pirmais pārgājiens citā apvidū šķita vesels piedzīvojums. Vēlā rītā pēc otrās kafijas krūzes ar draudzeni Lieni sēdāmies auto un laidām uz Valmieras pusi. Iemesls tam bija pavisam nopietns – biju nolēmusi, ka Imanta Ziedoņa dzejoli par skumjām, kurā pieminēti ziloņi, ir jāieraksta Ziloņu ielā.... lasīt vairāk
Rubenes evaņģēliski luteriskās baznīcas durvis ir vaļā – 24 stundas diennaktī, 7 dienas nedēļā. Pa tām jebkurš var ienākt baznīcas priekštelpā, kuru no pārējās telpas nodala stikla siena – tās durvis tiek atslēgtas uz dievkalpojumiem, koncertiem vai citiem pasākumiem, kā arī iepriekš sarunājot apmeklējumu. Arī lai tiktu baznīcas tornī, kurā uzkāpt pa spēkam esot vien... lasīt vairāk