Mēs sēžam aplī ar saviem cilvēkiem – pazīstamām un neredzētām sejām. Neviļus sanācis apsēsties ar skatu uz rietošo sauli un varam to pavadīt ne vien ar dainām, bet arī skatienu. Ineses skaņā balss un kokle rāmi ved cauri rudzu laukiem, vij ap mums un ozoliem vārdu aizsardzības jostas, noskalotas pateicības rasā. Dainu meditācijas beigās visi sudraba diedziņi šķiet sašķeterēti un domas, vārdi un sajūtas vibrē un plūst vienā elpā ar visu un visiem.
Cauri sargājošajiem pīlādža vārtiem, maigajiem liepas un stiprajiem ozola ienākam šīvakara galvenā ugunskura mājvietā. Tas gādīgām rokām krauts un rūpīgām pušķots – no pujenēm un vainagiem uz galvas līdz paparžu un ziedu paklājam pie kājām. Kad uguns iedegta un liesmas pieņēmušās spēkā, katrs, kurš vēlas, var šejienes bagātīgajās pļavās saplūktos ziedu pušķīšus sev, mīļajiem un pasaulei kopā ar tajos ieliktajām domām ziedot uguntiņai. “Dedzi, dedzi uguntiņa, tu nezini, ko tev došu, es tev došu ziediņam…. mīlestību, veselumu, prieku, vieglumu, pieņemšanu, piedošanu, degsmi…” pēc tam uguns virzienā lido rīsu maisījuma ziedojumu saujas un labi vārdi, kas kopā ar dzirkstelēm uzlido izplatījumā.
Vidzemē es jūtos mājās un pēdējos mēnešus esmu bijusi tikai mājās. Kādā brīdī sapratu – esmu bezgalīgi noilgojusies pēc Kurzemes jūras bezgalības. Tagad mēs braucam pie jūras ciemos prieka un gaidu pilni, gar logiem kā krāšņāko filmu dekorācijas zib sarkani magoņu lauki, rudzpuķu zilums un mākoņu baltums. Pa ceļam mums pievienojas pāris kilogrami zemeņu smaržas un mēs turpinām braukt, ēdot vasaru pilnām saujām un dungojot līdzi Kurzemes radio izvēlētajiem meldiņiem.
Apsveicinājušies ar draudzeni un uzcēluši māju, ejam satikt jūru. Šovakar tā ir pavisam mierīga, tik pa laikam izmet krastā pa kādam viļņa bērniņam. Tālumā zvejnieki kar tīklus uz horizonta, lēnītēm mainot savu pozīciju saulrieta gleznā. Pēkšņi saprotam, ka viņi brauc krastā – tieši uz mūsu pusi. Pieliekam soli, cerot vēl noķert kādu kadra lomu. Pienākam brīdī, kad laiva jāvelk krastā. Bez liekām ceremonijām zvejnieki aicina palīgā – Eduards aiziet stumt, es tik spēju knipsēt. Kad laiva tikusi smiltīs, tā jāpalīdz noenkurot, pēc tam airus un ķeseli līdz mežam aiznest. Zvejnieki pieraduši pie atbraucēju intereses, tāpēc abpusējā koķetērija padodas viegli. Vecākais vīrs stāsta, ka kādu reizi nebijis līdzbraucēja jūrā. Pludmalē gulējusi tāda smuka meitiņa un viņš teicis, lai nākot līdzi jūrā palīdzēt. Šī nākusi ar. Šoreiz par palīdzēšanu tiekam pie vimbas – vienas no trim zivīm, kas šovakar tikusi tīklos.
Iesākumā jātiek garām cilvēkiem, kas atpūšas pie jūras iepretim Miķeļbākas kempingam. Pēc tam manāmi vien reti ķermeņi starp kāpu smilgām, vēl pēc kāda kilometra esam vieni paši. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc man tik ļoti patīk šīs puses pludmales – vari stundām būt vienatnē ar jūru, liedagu, vēju, kaijām un savam domām – galvenais nekāpt uz asakām, kas spēj spēji atsaukt realitātē. Šoreiz lēnītēm aizejam gabaliņu aiz Lūžņas. Eduards apguļas smiltīs, bet es eju ķert dzintara blusas. Tās ir tik maziņas, ka samanāmas tikai tad, kad esi noliecies vai pietupies. Pēc smilšu terapijas stundas viena mana sauja ir vizulīšu pilna, pievienoju to gliemežvāku un jūras kociņu maisiņam. Atpakaļceļā izvelkam citu maisiņu un šoreiz vācam to, kas šeit nepiedien – plēves gabalus, izsmēķus un citus draņķus. Pretim nākošais pāris ar lielām mugursomām sveicina un saka paldies par to. Lai arī darām to vienkārši tāpat un nekādas pateicības negaidām, tomēr no šiem vārdiem siltajā dienā kļūst vēl siltāk.
Zem prāva laukakmens marles žņaugos top siers – tur saprasties cenšas krietns piena un biezpiena daudzums, divas paciņas sviesta, Pričenes dētie olu dzeltenumi, ķimeņu sauja un citronu skābums. Jāņabērni dīdās un spriež – vai nebūs jau gatavs. Pakļaujoties apkārtējo ziņkāres spiedienam namamāte noņem slogu, un atritina marli uz papardēm rotāta šķīvja. Siers vēl ir pārāk mīksts un mūk uz visām pusēm. Pārliekam daļu siltās masas bļodiņā, atlikušā tiek ietīta marlē un atgriežas kā bēda zem akmens. Mēs pilnām karotēm ķepsējam vēl silto, uz ugunskura tapušo Jāņu sieru. Tas ir garšīgākais Jāņu siers, ko esmu ēdusi.
Un šie, iespējams, bija foršākie Saulgrieži/Jāņi, ko esmu piedzīvojusi. Paldies visiem un visam!
Dace
Tā kaķa bilde!
Caur sidraba smilgām gāju… Absolūts šedevrs:)))