Mani dzīve apveltījusi ar draugiem, kas bieži vien savas dzīves nogriežņu svinības izvēlas apvienot ar kādu aktivitāti – kopīgu praktisku vai ne tik praktisku padarbošanos, un jaunu vietu iepazīšanu. Šajā reizē jubilāre Vineta bija mūs sapulcinājusi Daugavas muzeja plašumos, kur varējām baudīt apkaimes daili ar distancēšanās iespēju. Lai arī iepriekš bijām apmeklējuši koncertu šajā vietā, šoreiz lēnā pastaiga ļāva kārtīgi apskatīt visu pa ceļam sastapto un varu tikai teikt vienu – šeit labprāt paciemotos vēl kādu reizi.
Ar auto piebraukšana notiek līdz pat teritorijas vārtiem, turpat piestāj arī sabiedriskais transports no Salaspils, kas kursē četrreiz dienā (precīza info muzeja mājaslapā www.daugavasmuzejs.lv). Par iekļūšanu muzejā jāšķiras no 2 eiro, tad var doties aplūkot gan ekspozīcijas telpās, gan paklaiņot pa āru. Mēs šoreiz izvēlējāmies pabūt ārā un caur liepu zariem apvītu taku doties līdz “sausajai Daugavai”, kuras krastos aplūkojams dolomīta atsegums, plostnieku laiku metāla riņķi, skudru darbošanās, pureņu ziedēšana un niedru čabēšana. Takas galā mūs pārsteidza mākoņa malas lietus, kas gan nebija liela bēda, jo teritorijā netrūkst nojumīšu, namiņu un pakšu, kur paglābties no slapjuma. Cauri ceriņu smaržai nonācām pie akmenī kaltas piemiņas vietas apkaimes mājām, kuras tika appludinātas Rīgas HES celtniecības laikā.
Parka centrā atrodas neliels “Brīvdabas muzejs” – četras vēsturiskas ēkas palīdz iztēloties dzīvi zvejnieku sētā. Dzīvojamā mājā var pasapņot par tikko maizes krāsnī šautu klaipu smaržu, iepazīt nēģu gatavošanai nepieciešamo rīku klāstu un aplūkot virkni citu sadzīves priekšmetu, par kuru pielietojumu ne vienmēr ir skaidra bilde. To mums palīdzēja viest muzeja darbiniece Martas kundze, atslēdzot arī klētiņu, kurā apskatāmi senie zvejas rīki.
Muižas parkā ir virkne koku un lielgabalu, pa kuriem pakāpelēt steidza jaunā paaudze, bet lielie nebeidza sajūsmināties par rododendru, akāciju un ciedru audzēm. Neraugoties uz to, ka brīvdienā ne pavisam nebijām vienīgie vietas apmeklētāji, parka teritorija ļāva visiem glīti izretoties un netraucēt citam citu. Apmeklējuma pēcsajūta ir tāda, ka šī ir brīnišķīga vieta pavisam tuvu galvaspilsētai, kur pamukt, lai lēnītēm izbaudītu zaļumus vēstures mērcē (vai otrādāk) gana kompaktā, tomēr pietiekami plašā vietā.
Paldies Vinetai, kompānijai, Laika vecim, muzeja ļaudīm un vasarai!
