Atkal jau (sa)dzīve ir aizrāvusi mani prom no Norvēģijas ceļojuma, par kuru nu vairs liecina vien mazās lāceņu zaptes burciņas pieliekamajā, brūnais siers ledusskapī, bildes kompī un atmiņas par brīžiem, kas aizķērušies – ar tiem arī vēlos padalīties.
Ievadam mazliet par to – kāpēc Norvēģija un kāpēc vispār šajā laikā kaut kur jābrauc? Mani ļoti sauc kalni un mums tuvākie sastopami vai nu braucot uz dienvidiem Polijas Tatru virzienā, vai uz ziemeļiem – Norvēģijas virzienā. Tā kā pirmie salīdzinoši nesen apciemoti, bet Norvēģijā kādu laiciņu nebija būts, tad izvēle krita par labu ziemeļu virzienam. Jāteic, ka arī doma par Somijas purviem mani vilināja ne mazāk. Puišus, kā izrādījās, pamatā vilināja zivis.
Dēļ piesardzības šoreiz mērojām ceļu no Tallinas uz Helsinkiem un tad tālāk pa Somiju līdz Norvēģijai. Tā kā visa dzīve ritēja kemperī, tad kontakts ar vietējiem bija minimāls, bet ar dabu – maksimāls. Katrā ziņā no epidemioloģiskā viedokļa jutos daudz drošāk nekā pēc Rīgas zooloģiskā dārza apmeklējuma, kurā sabijām ar somu draugiem jūlija sākumā.
***
Vakara saule iekrāso debesis kā filmu beigās, bet mums tas ir ceļa sākums. Dodamies uz ziemeļiem, gaismai līdzi, tāpēc saulriets ir ilgs un pamatīgs. Apkaimi rotā migla, kas no tuvējām pļavām lavās pāri ceļam. “Zaķi pankūkas cep, vai ne?”, brālis nosaka mammas ierasto teicienu par miglas cēloni un mēs nosmejamies. Drīz jau klāt ir Igaunijas robeža un ceļmalās parādās uzraksti citā mēlē. Nebiju domājusi, ka manā dzīvē kādreiz pienāks brīdis, kad satraukumu pakrūtē radīs parasta robežas šķērsošana uz kaimiņvalsti. Tāpat kā to, ka uz laiku robežas nebūs iespējams šķērsot – tik pašsaprotama un ierasta kļuvusi pārvietošanās brīvība.
Dažas stundas nosnaudušies Tallinā, pamostamies līdzās lieliem, baltiem “papīra” kuģīšiem. Ar vienu skanera pīkstienu tiekam arī uz lielā kuģa – Tallink prāmja, kas mūs pāris stundās pārvizina pāri jūrai uz somu zemi. Prāmis ir neierasti tukšs un jūra – mierīga. Draugu ģimenes dēls, mazais Edvards, stāsta, ka mēs braukšot uz vietu, kur nebūs nakts. “Kad tad mēs gulēsim?”, prasu viņam. Viņš mirkli padomā un atbild: “Nebūs jāguļ!”
***
Pamostos no kempera līgošanās un atveru acis – mēs braucam pa nelielu meža celiņu. Drīz klāt ir arī pietura Somijas purva malā – te mēs gulēsim šonakt. Izkāpju ārā, lai aizietu uz krūmiem. Ir gandrīz divi naktī, krēsla ir tikko nojaušama, apkārt smaržo priedes, sūnas un lācenes. Apvaldu vēlmi tūlīt pat mesties tās lasīt (iekšā dzen arī odi un knišļi) un liekos atkal uz auss.
Tā kā esam apstājušies blakus nelielam purva ezeriņam, tad pēc brokastīm puiši neiztur, neiemetot tajā makšķeres. Es skaidu apkārt ar ogu spainīti un meklēju lācenes. Šur tur tās ir, bet neko diži daudz. Tad pietuvojos ezera krastam un, sekojot retām ogām, nonāku vietā, kur krasts ir klajš un pārpurvojies. Ir! Cik vien tālu mana acs var saskatīt, pretim mirkšķina sarkanīgas un dzeltenas skaistules. Nometu sūnās fotoaparātu, jaku un ielieku sevi sestajā ogu lasīšanas ātrumā. Tā kā drīz jāturpina ceļš, jāķer, ko var. Redzot, ka puiši beidz makšķerēt, ar pilnu stoņģeli čāpoju laukā no purva. Faktiski mans ceļojums jau ir izdevies.
Tā kā ārā ir karsts, bet dušu neesam redzējuši jau pāris dienas, pirms braukšanas pa porcijām nopeldamies purva ezeriņā. Mēs ar manu dzīves ceļabiedru Eduardu ejam pēdējie. Nezinu, kā citiem tik raiti izdevās tikt laukā no staignā krasta, mēs mīcāmies dūņās tik ilgi, ka laukā tiekam divreiz melnāki nekā iekāpām. Aši tiek sadabūts spainītis un, lejot viens otram virsū ūdeni no ezera, atgūstam higiēnas standartus. Iebrauksim Norvēģijā tīri un smaržīgi!
Īsi pirms robežas pielejam mašīnai pilnu punci ar zupu un tad jau klāt ir Norvēģija. Robežu var šķērsot tāpat kā senāk, neviena posteņa, neviena jautājuma. Tik otrpus upei vedošo tiltu galos redzamas policijas ekipāžas, kas stāv uz zviedru zemes robežas – tur mēs šoreiz nebrauksim. Uzreiz pēc robežas šķērsošanas kalni kļūst stāvāki, no visām pusēm uzglūn sniega cepurēm un ūdens matiem greznojusies akmens troļļi. Piestājam pie pirmā lielākā ūdenskrituma, lai apbrīnotu ūdens spēku un apkaimes daili. Pēc tam turpinām vērot iespaidīgos skatus pa platekrāna logu – tur šodien uzslēgts National Geographic kanāls.
***
Esam piestājuši gleznainā fjorda līcī uz palikšanu. Puiši steigšus pumpē laivas un cilā makšķeres un, izplešot rokas, rāda, cik lielas zivis vedīs krastā. Mēs smīkņājam. Līdz brīdim, kad šie atgriežas no zvejas ar pilnu kasti zivīm. Tur ir vilku zivs, jūras līdakas, vēdzeles, mencas, saidas, pikšas un citi retumis dzirdēti zivjvārdi. Turpat uz piekrastes akmeņiem loms tiek ķidāts un drīz vien esam kaiju uzmanības centrā. Man arī savs prieciņš – cenšos noķert putnus kadrā.
Vēl pēc pāris copēm tiek vilkta ārā lielā plīts un panna. Šefpavāri dod nogaršot dažādās zivis un visi gudram sejām spriež par garšas niansēm un to, kura zorte kuram labāk garšo. Nebiju domājusi, ka zivis kādreiz var apēst līdz stadijai – vairāk patiešām nelien. Var.
***
Tā kā ar mums ceļo arī četrkājainais draugs Monsa, tad pēc kārtas ejam viņu padzenāt. Vienu rītu, kamēr mēs ar Eduardu vīkšam brokastis, Inga ar suni aiziet pastaigā. Un noraizējusies atgriežas pēc dažām minūtēm – tepat klīstot lapsa, kas nebaidās ne suņa, ne cilvēka. Drīz arī mēs ieraugām kūmiņu, kas tuvojas pa ceļu. Astes kuplums ļauj cerēt, ka nav traka, bet gan pieradusi, ka šeit var dabūt ko uzkožamu. Sākumā bildējam šo pa gabalu, bet drīz viņa pienāk pavisam tuvu kemperim un pozē portretiem, ka prieks.
***
Mēs ar Eduardu vairāk esam pārgājienu un mazāk makšķerēšanas aizrautie, tāpēc vienu dienu nolemjam uzkāpt Lielā Kalnā. Eduards aiziet pastaigā jau no rīta, lai veiktu garo maršrutu, es pievienojos pēcpusdienā, izmantojot situāciju, ka ir iespēja ar auto nokļūt līdz pārgājienu takas sākumam.
Pirmais kāpiens jāveic augšup par dubļainu un slapju nogāzi. Lai kā es censtos izvairīties no īpaši staignām vietām, tas nav iespējams. Soli pa solītim raušos augšup un pēc krietna kāpiena mani sagaida Eduards, kas atgriežas no garā maršruta skaisto skatu apgarots. Viņš mierina, apsolot daili jau aiz dažiem akmeņiem. Vēl mirklis pūļu un jā – mūsu skatienam paveras kaimiņu fjords, kura maliņā ieperinājusies piestātne, bet līča malā ūdens virsmā spoguļojas milzīgi riņķi – zivju audzētava. Tepat blakus pamanu arī pērno sniegu un dodos uzveidot kādu piku. Draudzene Liene bija pasūtījusi tādu un galu galā – iebāzt pirkstus sniegā jūlijā nemaz neiznāk tik bieži.
Kad pirmā sajūsma remdēta un spēks atgūts, turpinām ceļu augšup – Eduards zina teikt, ka vēl pēc brīža varēs skatīt no augšas arī mūsu fjordu un ezeru blakus tam. Tagad, kad ejam kopā, man ir stūmēj-vilcējspēks un uz priekšu iet daudz raitāk. Lavierējot starp sūnām un akmeņiem, nonākam pie kraujas un solītā skata. Tas ir pasakains, īpaši brīdī, kad silto gaismas filtru visam uzliek vakara saules stari. Mirkli baudām skaistumu, iestiprināmies ar našķiem un laižam lejup.
Īsi pirms dubļainās nogāzes esmu mazliet iepalikusi un pagriežu galvu, lai atvadītos no skaituma otrpus kalnam. To es vairs nemanu, jo straujiem soļiem tuvojas mākonis, kuram saule redz cauri. Drīz vien attopos, ka kopā ar kalniem esmu mākoņa skarta. Eduards sauc, lai ātrāk nāku lejā. Man jāpiespiež sevi neiet atpakaļ kalnos, dziļāk mākonī, tik biedējoši vilinoša ir pretim nākošā saulainā migla.
***
Pavasarī pirmās ir vācamas māllēpes, spoži gozēdamās apkārtnes pasteļtoņos. Šogad neizdevās savākt krājumus, kaut kā nesakrita mans un māllēpju grafiks, par ko mazliet bēdājos. Un tagad šeit, Norvēģijas kalnu piekājē, blakus kūstoša sniega klājienam, šīs sazēlušas leknas un spilgtas. Citi slidinās pa baltumu, bet es tikmēr steidzu savākt pāris saujas dzelteno ziedu un domāju par to, kā vēlmes piepildās visnegaidītākajā veidā un laikā. Kamēr mēs šiverējam pa leju, suns devies brīvsolī. Saucam šo, bet ne miņas, ne ziņas. Pēkšņi pamanām augstu kalnos melnu punktiņu lēkšojam pa sniegu un akmeņiem – mazā zvēra ātrums ir apbrīnojams. Izkustinājusi kājas pēc sirds patikas, Monsa atgriežas un pievienojas sniega baudītāju sajūsmai.
***
Vienā no vakariem mūsu kompānijai pievienojas Ingas radiņi – Vita un Aivars, kas šajā Norvēģijas pusē jau uzskatāmi par vietējiem. Uz ātru roku tiek saķertas nelielas zivtiņas, kas nekavējoties tiek pagatavotas starp akmeņiem sakurtā ugunskurā. Drīz vien ugunīgās noskaņas pielīp arī debesīm – ap mums ir rozā, violeti un sārti mākoņi, kas savu spilgtumu sasniedz tieši pusnaktī – sirreāls skaistums! Nekas daudz nav mainījies arī ap pustrijiem, kad atbraucēji pošas mājup. Ir tik grūti ieturētu pieklājīgu diennakts ritmu, kad visu laiku ir gaišs (droši vien vēl grūtāk tas ir tumšajā periodā). Atvadas nedaudz ieilgst – te saruna jāpabeidz, te dzēriens. Beigās tomēr visi sapulcējas auto tuvumā un notiek atvadu sarokošanās un apkampšanās. Es pienāku procesa noslēgumā – Vita jau ir pie stūres, bet Aivars atpleš rokas atvadu apkampienam. Es daru tāpat, bet te pēkšņi sekundes simtdaļā saprotu, ka apkampiena vietā lidoju gaisā. Aivars ir izdomājis no manis atvadīties pa sikspārņu modei. Tā kā vakars nav pagājis gluži sausā, man ir pilnīgi skaidrs, ka tūlīt sekos grandiozs mauciens pret zemi. Kolīdz beidzu pārsteiguma spiedzienu, attopos, ka neviens nav nokritis, es karājos kājām gaisā un jūtos neticami droši un stabili lielā čangaļa tvērienā. Pēc sekundes zeme atgriežas ierastajā vietā un šie ir prom. Es stāvu un nesaprotu, vai tikko notikušais vispār notika.
***
Šobrīd es tā jūtos attiecībā uz visu šo braucienu. Pirms mēneša piedzīvotais šķiet vienlaikus tik nesen un tik sen.
Monika
Paldies, Zane, ka padalies! Esmu arī bijusi Norvēģijā, tagad saprotu, ka gribu uz turieni vēl un vēl! Tā ir burvīga zeme!
Dace
Kāds prieks, Zanīt, ka arī šajā laikā esi saņēmusi kārtējo ceļojuma devu! :)))
Un tas lapsēns!- diez kāpēc šos dēvē par viltniekiem, tik nevainīgs skatiens!:)))