Dublinas lidostā nonāku laikus, un paņēmusi gardu kafiju ar bezmaksas konfekti (Ivetas skola), nosēžos gaidīt savu reisu. Tā kā tas kavējas, manā rīcībā ir vairāk kā divas stundas. Bloga ieraksti mani “glābj” no gaidīšanas garlaicības – es pat priecājos par tādiem ceļojuma momentiem, jo tad mana sirdsapziņa nekurn, ka ar rakstīšanu atņemu laiku piedzīvojumiem. Apmeklējot... lasīt vairāk
Blog
Vienos naktī nonākusi Dublinas centrā un aizgājusi līdz vietai, ko Googlemaps atzinis par Ivetas un Gustava dzīvesvietu, zvanu saviem uzņēmējiem. Iveta paceļ, bet, kad saucu visus apkārt redzamos objektus un iestādes, viņa neko no tā neatpazīst, bet no tā, ko viņa man nosauc kā orientierus, savukārt es netieku gudra. Vienu brīdi pārņem doma, ka esmu... lasīt vairāk
Es paskatos pulkstenī – ir 17:23 – un,stāvot šosejas malā pie savas mājas iebrauktuves, paceļu labo roku. Kreisajā es turu kartona mapes vākus uz kuras uzšņāpts uzraksts “Rīga”. It kā jau skaidrs, ka šajā posmā stopējošie pamatā vēlas nonākt Rīgā, bet man kā šoferim vienmēr patikušas stopētāju planšetes – skaidrības labad. Lēmums stopēt, nevis mērot... lasīt vairāk
Tūlīt būs nedēļa kā pēdējie koučsērferi prom. Dulli, aptuveni divdesmit gadus padzīvojuši jaunieši – pāris no Kazahstānas un meitene no Krievijas, Ufas. Visi trīs šobrīd studē Berlīnē. Lai arī Aņai nav nevienas atsauksmes, intuīcija saka, ka šitie putni ir jāuzņem. Pārāk jau godīgs tas pieprasījums: „Mēs esam ļoti jautri, gudri un pieklājīgi jaunieši.. bet, ja... lasīt vairāk
Ko tu teiktu, ja tevi uzrunātu džeks (diezgan daiļš pēc vaiga un ar smadzenēm zem blondā matu ērkuļa) un piedāvātu apprecēties, lai burtiski uzreiz dotos uz kādu zemes nostūri, kuru pēc iespējas mazāk skārusi civilizācija? Pavadīt dienas bambusu birzīs, ēdot mango augļus, plunčājoties dabīgā akmens baseinā un tamlīdzīgi. Pirmajā brīdī izklausās valdzinoši, it īpaši, ja... lasīt vairāk
Mēs sēžam Tomteres sieviešu adīšanas vakarā – viņas sanāk kopā reizi nedēļā – ceturtdienās. Apmainās ar padomiem un rakstiem, dzer tēju, uzkož kādu gardumu – īsāk sakot, vakarē. Tā aizrāvušās ar adīšanu, ka pērn uzcakojušas kokam, kas aug pie kluba namdurvīm, krāšņu „mēteli”, ar to tiekot vietēja mēroga ziņās. Arī šovakar viss notiek kā ierasts,... lasīt vairāk
Drīz jau būs divi gadi kā mans labākais drudziņš (ar u) dzīvo Norvēģijā, Oslo pievārtē. Labs iemesls laiku pa laikam aizbraukt uz šo ziemeļzemi. Ryanair lētie lidojumi arī nav mazsvarīgs faktors – uz Oslo var aizlidot lētāk nekā paēst smalkas vakariņas Rīgā. Protams, kad nokļūsti pie troļļiem, viņiem vairs nevajag pasaku tēlus, lai nobiedētu ciemiņus... lasīt vairāk
„Zane, Jūs saprotat, ka varat iemīlēties”, viņa sarunas noslēgumā saka. Tieši iemīlēties. Nevis pierast, iepatikties, sadraudzēties. Bet iemīlēties. Atbildu, ka neizskatu šādu iespēju, jo jau drīzumā plānoju doties prom. Tas bija 24. janvārī, kad impulsīvi pieņēmu lēmumu uz mēnesi dot pagaidu mājas amerikāņu buldogam no Ulubeles. Šķiet pagāja kādas divas, nu labi, varbūt trīs dienas,... lasīt vairāk
Man bija brīnišķīga vārdadiena ar ļoti daudziem apsveikumiem – klātienē, telefoniski, virtuāli. Arī manai pēkšņajai idejai atbalstīt Strazdumuižas neredzīgos ļaudis, atsaucās kupls sveicēju pulks. Es būtu varējusi arī neminēt nekādu mērķa summu un aicināt ziedot – cik nu katrs var un grib, bet pieredze rāda, ka naskāk ziedojas, ja tiek uzstādīts mērķis un ieskicēts plānotais... lasīt vairāk
Es sēžu Kijevas Neatkarības laukumā jau kādu stundu. Rihards ar Oleksiju klīst riņķī, bet es esmu piekususi, pūtinu kājas un vēroju cilvēkus – tā vienmēr ir aizraujoša nodarbe. Sīkie sacenšas cits ar citu, lai tiktu augšā pa slīpo objekta pakāpi un kā balvu uztver iespēju apsēsties uz pieminekļa malas, brīdi esot augstāk par citiem. Šeit,... lasīt vairāk