Mīlestības cena

Dzīve

„Zane, Jūs saprotat, ka varat iemīlēties”, viņa sarunas noslēgumā saka. Tieši iemīlēties. Nevis pierast, iepatikties, sadraudzēties. Bet iemīlēties. Atbildu, ka neizskatu šādu iespēju, jo jau drīzumā plānoju doties prom. Tas bija 24. janvārī, kad impulsīvi pieņēmu lēmumu uz mēnesi dot pagaidu mājas amerikāņu buldogam no Ulubeles. Šķiet pagāja kādas divas, nu labi, varbūt trīs dienas, kad delveris bija sagrauzis ne tikai vairākas malkas pagales, bet arī manu sirdi.

Pēc kādas nedēļas vai divām, kad atkal runāju ar Ulubeles vadītāju Ilzi par dukša veselības lietām, viņa ieminējās, ka, iespējams, Dambo ir atrastas jaunas mājas. Es uzreiz sāku nesakarīgi vervelēt, ka domāju par risinājumiem, lai varētu suni paturēt, kamēr neesmu Latvijā. Ilze teica, ka tas būtu lieliski.

Ar šo domu izdevās nodzīvot pāris stundas. Nezinu kā jaunajam talantam izdevās attaisīt mājas iekšdurvis, bet tas notika tieši tajā mazajā laika sprīdī, kad ar pilnu pelnu paplāti steberēju laukā pa ārdurvīm, atstājot tās pusvirus. Slaidā skrējienā baltais stāvs pazuda ārā no pagalma, uz mirkli saminstinājās pie šosejas, bet brīdī, kad aizskrēju līdz tai, bija pazudis pavisam.

Stāvu šosejas malā, kas paņēmusi ne vienu vien šejienes četrkāji, un auroju uz visām debess pusēm. „Uz kuru pusi skriet, varbūt labāk braukt ar mašīnu? Bet, ja nu viņš pārrodas, kad esmu izbraukusi? Un vispār, drīz satumsīs”, domas juceklīgi jaucas pa galvu. Uz brīdi šķiet, ka izdzirdu viņu rejam pie kaimiņa, kas dzīvo otrpus abu virzienu šosejas joslām. Nolemju doties meklējumos ar kājām. Atgriežos mājās, piebāžu pilnas jakas kabatas ar gaļu, paņemu pavadu un dodos ceļā.

Tomēr nekur neaizeju, jo nebēdnis jau lēkšo atpakaļ. Tā. Tagad galvenais ievilināt mājā. Šķiet, ka par to esmu noraizējusies tikai es, jo Dambo bez minstināšanās nostājas pie durvīm un drusku vainīgu sejas izteiksmi iesprūk atpakaļ iekšā. Man nav spēka ne bārties, ne dusmoties, vien iestājas milzīgs atslābums. Un skaidrība – es nevaru viņu paturēt. Nedrīkstu. Vēl pēkšņi sajūtu kā sāp balss saites. Tās nepāries vēl trīs dienas.

Sazinos ar Ulubeli un dabonu jauno iespējamo saimnieku kontaktus. Pēc pāris sarunām un iepazīšanās vizītes pozitīvs lēmums ir pieņemts un top skaidrs, ka Dambo dzīvos Jēkabpilī. Dambo pie manis jāpaliek vēl pāris nedēļas, lai pabeigtu iesākto ārstniecības kursu. Mēs braucam pie dakteriem, saņemam šprices (nekad nešpricējiet sunim skaustā, ja kas!), rijam tabletes un nododam analīzes. Un, protams, veicam nebeidzamus astes pārsiešanas rituālus.

Pirms nonākam pie stāsta fināla, gribu paņemt lirisku atkāpi un salielīt Ulubeli. Dzīvnieku patversme Ulubele atrodas Līčos, smukā priežu mežā. Lai arī apstākļi Ulubelē nav tie spožākie, man tur iepatikās no pirmās reizes. Biju centusies iepriekš sadraudzēties ar Juglu, bet teiksim tā – mums īsti nesaskanēja. Savukārt Ulubelē valdošā attieksme ir tieši tāda, kādai tai manā skatījumā jābūt. Piemēram, pirmajā reizē pēc suņu staidzināšanas, darbiniece mums viegli paklanās un smaidot atvadās ar vārdiem: „Baļšoje vam sobačije sposibo!”. Savukārt Dambo epopejā Ulubele uzņēmās visus finansiālos izdevumus un pats galvenais – aktīvi interesējās – kā sunim iet, ko vēl var darīt, lai viņu izārstētu. Ar Ilzi vairākkārtīgi esam sazinājušās brīvdienās un viņa man pati svētdienā ir zvanījusi, lai uzzinātu – kā mums no rīta klājies pie daktera. Es jau būtu pagaidījusi darbadienu, bet viņi dienas nešķiro. Īsāk sakot – cepuri nost šo cilvēku priekšā. Un, ja vien Jums ir iespēja – palīdziet ar savu laiku, naudu vai attieksmi. Vislabāk, protams, adoptējot kādu iemītnieku.

Tā nu svētdienas rītā kāpjam mašīnā, lai brauktu uz Rīgu pēc potes un pēc tam jau citā auto vizinātos uz Jēkabpili. Man visu laiku ir izdevies atvairīt šķiršanās domas, bet tagad, stūrējot uz Rīgu, neko nevaru padarīt, un nabagam visu ceļu nākas klausīties manā taurēšanā. Pie klīnikas nonāku jau nomierinājusies un suns tiek pie potes, bet saimnieki – pie dažiem „vadošajiem norādījumiem”, pusizēsta konserva, kaulu maisiņa, ķiršu koka pagales, vienīgās nesagrauztās bumbas, dažiem medikamentu pārpalikumiem un paša vainīgā. Mīļie cilvēki pat padomājuši par mierinājuma dāvanu arī man, par kuru nomurminu vien īsu pateicību un lāga neatvadījusies noslēpjos mašīnā, jo atkal nodevīgi trīcošā lūpa un apsarkušās acis ir pārvērtušās kārtīgā atvadu kaucienā. Tādā, kas nav diez ko glīts un ko negribas citiem rādīt.

Pa dienu ar mainīgām sekmēm izdodas koncentrēties darāmajam. Vakarā uzzinu, ka ceļinieki veiksmīgi nonākuši mājās, Dambo jau iepazinis apkārtni, ar rējienu iesvētījis jauno guļvietu, ieguvis sev fanu pulciņu un iekarojis pat vecmāmiņas sirdi, jo “skatoties tik acīs vien”. Arī šodiena pagājusi labi, vien astes pārsiešanā šiem iet tāpat kā man sākumā – esot 3:2 Dambo labā. Malacis, Dambo, nepadodies! 🙂

Biju domājusi, ka nevarēšu saņemties šim ierakstam un normālai dzīvei vēl kādu laiku. Bet, sev par lielu pārsteigumu, jau šodien jūtos apbrīnojami mierīgi. Ir sajūta, ka viss noticis tieši tā, kā tam jānotiek, ir prieks, ka Dambo nonācis pie patiešām brīnišķīgiem cilvēkiem un esmu priecīga, ka esmu iepazinusies ar Emīlu, kurš ir tik sirsnīgs cilvēks, ka iepriekšējā dzīvē noteikti bijis suns.

Brīžiem man šķiet, ka tas mēnesis nemaz nav bijis – it kā tas būtu noticis sapnī. Notikušā īstenību apliecina vien nospalvotie dīvāni, ar asinīm slacītās sienas un saskrāpētā grīda. Un sirds. Tāda ir tā mīlestības cena. Bet, vai par mīlestību mēs kādreiz varam teikt, ka esam nožēlojuši, ka tā kaut uz brīdi mums bijusi dota. Pat, ja pēc tam jāberž pleķi un jādziedē skrambas.

3 komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.