Ulubeles kaķi un suņi guļ mierīgāk

Dzīve

Tā kā pēdējā laikā esmu atkal iekāpusi tādā dziļākā darbu upē, publiskajā telpā izskanējušo traci par un ap dzīvnieku patversmi Ulubeli Līčos pamanīju vien ar acs kaktiņu. Ja pareizi saprotu, tad lielākā vētra ir pāri un reputācija atguvusies, tomēr gribu sacīt dažus vārdus šai sakarā. Jo dzīvniekiem pašiem nav iespējas runāt, bet patversmes darbinieki manā skatījumā nav pelnījuši izskanējušos apvainojumus.

Mana personiskā pieredze veidojusies gan gadus sešus ik pa laikam piebraukājot uz Ulubeli kā brīvprātīgajam un aizejot kompānijā kādam sunim pastaigā pa mežu, gan aptuveni gadu darbojoties kā brīvprātīgajam komunikācijas jautājumos, gan divas reizes dodot pagaidu mājas Ulubeles dzīvniekiem. Savu iepazīšanos ar Ulubeli esmu jau aprakstījusi stāstā “Mīlestības cena” – par sirds laupītāju Dambo, ar kuru kopā dauzījos kādu mēnesi. Pēc viņa nosolījos vairs pagaidu mājas nevienam nedot, līdz man “paslīdēja kāja” uz diviem kaķiem. Arī šī šķiršanās bija asarām slacīta, un kopš tās reizes tikai pieskatu draugu un paziņu zvērus.

Bet, atpakaļ pie Ulubeles. Brīvprātīgā darboņa statusā diezgan labi iepazinu patversmes “virtuvi” un tur strādājošos cilvēkus. Vai patversmē ir savas problēmas? Protams. Vai visu darbinieku raksturs un izturēšanās kvalificētos eņģeļa statusam? Ne gluži. Vai apstākļi dzīvniekiem ir labākie iespējamie? Nē, bet tuvu tam. Un arī tad, ja tavā sadarbības pieredzē ir bijusi kāda darvas karote – nekļūdās tas, kurš nedara.   

Bet Ulubele dara un kā vēl. Gan darbinieki, gan ilggadēji atbalstītāji ir veltījuši milzīgus laika, darba un nervu resursus, lai šī dzīvnieku patversme gadu gaitā pārtaptu par to vietu, kāda tā ir šobrīd – bez ķēdēm, ar moderniem voljēriem, atsevišķu māju suņiem senioriem, āra terasi kaķiem utt. Un pats galvenais – katra patversmē nonākušā dzīvnieka dzīvībai ir vērtība.  

Es augstu vērtēju gan Ulubeles darbinieku ikdienā veikto darbu, gan nenogurstošo cīņu par izmaiņām likumdošanā, lai saknē risinātu cilvēku bezatbildību attiecībā pret dzīvniekiem. Man ir bijušas reizes, kad pēc īpaši nežēlīgiem stāstiem, es pēc patversmes apmeklējuma apstājos pārsimts metrus tālāk un mašīnā izraudos no dusmām un bezspēcības. Tā ir nereāli grūta joma, kurā strādāt. Tāpēc vēl jo vairāk apbrīnoju cilvēkus, kam izdodas to darīt ilgtermiņā, tikt pāri emocijām un darīt reālu darbu, lai situāciju mainītu.

Es ļoti priecātos, ja šādas patversmes nebūtu vajadzīgas vispār. Un, cerams, ar izglītošanas un likumdošanas pasākumiem tā kādreiz arī būs. Kamēr tā nav, varu teikt tikai to – ja es būtu suns vai kaķis, kuram dzīves ceļš lemtu nonākt patversmē, es gribētu nonākt Ulubelē. Jo tur es varētu iet gulēt mierīgi, zinot, ka no rīta pamodīšos jaunai dienai. Un varbūt pat sagaidīšu savu adoptētāju.

Tāpēc šodien atbalstīju Ulubeli ar savu artavu un aicinu arī Tevi, ja “sirds liek un maciņš ļauj” – pa tiešo https://ulubele.org/atbalsts/ vai caur fondu “Ziedot” https://www.ziedot.lv/ulubele-dziviba-ir-vertiba-3934.

Mjau & Vau!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.