Neatlikt dzīvi

“Nu tad uz tikšanos vasarā, kad kovids būs rimies”, “Noteikti aizbrauksim, pēc kovida, protams”, “Jā, es to gribētu, bet šobrīd nav iespējams – kovids”. Esmu pieķērusi sevi pēdējā gada laikā lietojam šīs frāzes itin bieži. Varbūt pat pārāk bieži. Pagājušajā martā, kad šķita, ka būs jāpaciešas dažas nedēļas vai pat mēneši, šādas runas bija pavisam dabiskas. Bet šobrīd, kad jau pagājis gads un pie apvāršņa iznirst aizvien jauni kovida paveidi, un joprojām nav skaidrības, kurā brīdī “ļaunākais” būs garām, man šķiet, ka mēs pārāk lielas cerības liekam uz laiku “pēc kovida”. Tas kļūst par jauno PĒC – “pēc tam, kad būšu pabeigusi studijas”, “pēc tam, kad būs izauguši bērni”, “pēc tam, kad būšu sakrājusi naudu” un tā joprojām. Un tas brīdis PĒC mēdz arī nepienākt.  

Kāda sajūta atnāca brīdī, kad sāku atlabt no kovid pārslimošanas. Lai arī finālā mana slimošanas gaita bija salīdzinoši viegla un tiku cauri bez nopietnām sekām, slimības pirmajās dienās, ņemot vērā manu anamnēzi, bija satraukts prāts. Ja nu šis ir tas brīdis, kad tā vienīgā dzīves garantētā patiesība ir pienākusi pavisam tuvu? Katra reize, kad kaut kur tuvāk pavīd kundzīte ar izkapti, ir diezgan audzinoša, dziedinoša un pamācoša. Iepriekšējās reizēs esmu līdz šūnas kodolam sajutusi dzīvības smalkumu un skaistumu, citā reizē apjautusi, cik daudz var palikt neizdarīts. Šoreiz sajūta jeb mācība bija tāda – neatlikt dzīvi.

Tas, protams, nenozīmē, ka es līdz tam savu ikdienu vadīju bieži vāļājoties pagātnes atmiņās vai nākotnes iecerēs, bet tomēr. Pārtikas veikalā ar ierastu skatu sameklēju pārbaudītas vērtības ar atlaidi, no kurām var “kārtīgi paēst”, bet visi tie kārdinātāji – ar kazas sieru pildītie pipari, marinētās mīdijas un mango, kāra skatiena ķerti, palika savās vietās plauktā.  Pusdienas lielākoties ņēmu līdzi uz darbu, nevis gāju uz krogiem vai pasūtīju ar Wolt. Kafiju sagatavoju savā krūzē mājās, nevis pirku to gardo un putīgo, baristas roku skarto nektāru. Un tā joprojām.

Un tad, tajā kovid atlabšanas fāzē, es sev pajautāju – ja atlikušais posms šajā dimensijā būtu palicis pavisam īss, vai es darītu tāpat? Atliktu, taupītu, paciestos? Ne tak!

Un tad es nolēmu palaist vaļīgāk savus taupības grožus un izsvītrot dažus “pēc”. Protams, tas nenozīmē, ka es tagad katrās vakariņās sūcu austeres, uzdzerot franču dzērienus ar neizrunājamiem nosaukumiem. Bet esmu iepazinusi miso pastas šarmu, palodzes regulāri priecē dīgstu kastes, bet “našķu skapītis” pilns ar žāvētiem mango, ananāsiem, vīģēm un datelēm (tas gan vairāk dzīvesbiedra nopelns).

Un tas arī nenozīmē, ka es aicinu visus atteikties no taupības tikuma, jo īpaši tos, kuriem tas nekad nav lāgā piemitis. Vienkārši esmu pabīdījusi savu taupības mēru dažas iedaļas uz baudīšanas pusi. Un, lai nerastos pārpratumi, kas pēdējā laikā rodas pat uz ļoti līdzenām vietām, piebildīšu, ka ar “dzīves neatlikšanu” es tagad neaicinu ignorēt ierobežojumus un rīkot festivālus, bet gan izrevidēt savu dzīvi un saprast – kādā veidā tieši tavā pasaulē to iespējams padarīt priecīgāku jau šodien, nevis tad, kad beigsies kovids.

Un te nu mēs nonākam pie iemesla, kāpēc šis ieraksts tapis šobrīd. Man ļoti patīk pirtis. Pašiem tādas nav, attiecīgi savulaik braucām pie draugiem vai uz publiskām vietām. Biju nolēmusi, ka sava pirts man būs tad, kad dzīvošu laukos. Jo, kas tad tā par pirtī iešanu, ja nav klusums apkārt un vēl ūdens tilpne deguna galā. Un tad, šīs pēckovida sajūtas iedvesmota, pagājušā gada beigās es… pasūtīju pirti! Pavisam vienkāršu un pieticīgu, bet pirti. Es neatceros, kad kādu lietu būtu tik ļoti gaidījusi kā šo. Šorīt puiši to atveda un gādīgām rokām kopā ar Arhimēdu ieriktēja mūsu piemājas mežiņā. Tagad kurinām krāsni un pielabinām pirts gariņu, lai jau šovakar pirmo reizi ietu pērties paši savā pirtī. Un svinētu dzīves neatlikšanu!