“Buen Camino!”, es nokliedzos uz atvadām, kad Zoja ir jau ir pagājusi gabaliņu uz priekšu. Mēs esam atnākuši līdzi savai pirmajai svētceļniecei, lai pavadītu viņu līdz ceļam, kas ieved Vangažos un pēc tam jau izved tālāk uz Garkalnes pusi.
Kad brienam caur mežu, sniegs vietām ir teju līdz ceļiem. Eduards iet pirmais, Zoja sper soļus viņa pēdās, bet es klunkurēju no mugurpuses. Zoja smejas, ka Eduards varētu turpināt iet pa priekšu līdz pat Ādažiem vai Carnikavai – tik tādu viņa iecerējusi aiziet šodien. Vēl Zoja ik pa laikam pagriežas uz manu pusi, apstājas un izmet kādu frāzi no savas krāsainās dzīves – mazās pauzes man ļauj atvilkt elpu un kārtējo reizi ieplest acis – ko tik viens cilvēks savā mūžā var iespēt. Piemēram, trīsdesmit un ciktur gadu vecumā iestāsties Mākslas akadēmijā un sākt nopietni gleznot.
No rīta uz ēdamgalda atrodu pingvīnu-svētceļnieku. Man patīk, ka ciemiņi atstāj kādu mazu piemiņu un biju lūgusi Zojai uzšņāpt pingvīnu. Tāds skaistulis, re!
Brokastis ieturam kārtīgas, lai ir spēks iet. Un turpinām vakar iesāktās sarunas, vai tad vienā vakarā var paspēt visu dzīvi izrunāt. Zoja sataisa līdzi karstu tēju un uzkodas – pēc Vangažiem veikali nespīd un kafejnīcas šobrīd ir ciet, tāpēc par spēka atjaunošanu ceļā gājējam jārūpējas pašam. Šoreiz Zoja iet no Strenčiem līdz Rīgai, iemēģinot Latvijas Santjago ceļa skici. Šis posms vēl nav marķēts, tāpēc pamatā orientēšanās notiek, kombinējot dažādas aplikācijas – galvenais uzpasēt, lai telefons “nenomirst”. Powerbank Zoja no rīta ievīsta divos vilnas dūraiņos – arī akumularotiem patīk siltums.
Kamēr es gatavoju vakariņas, Zoja stāsta par iepriekšējo dienu piedzīvojumiem. Kā tumšā mežā no lāča baidījusies, kā pa brikšņiem atradusi mazpazīstamu iezi, kā vienatnē šķērsojusi upi pa slidenu baļķi. Kā atradusi iepriekšējās naktsmājas, kādus cilvēkus satikusi. Nemitīgi atkārtojas vārdi “tāds skaistums” un “brīnums”. Camino brīnumi notiek arī vēl nemarķētā maršrutā.
Kad vakar no rīta atskanēja telefona zvans ar naktsmāju lūgumu, es no prieka palēcos – mūsu pirmais ciemiņš, mūsu pirmais svētceļnieks! Cilvēks, kas ziemas vidū izdomājis iet Ceļu, pilnīgi noteikti ir īpašs. Un kā vēl. Zoja ir Camino brīnums. Kā sniegpulkstenītis, kurš caur kupenām un puteņiem iezvana cilvēcību, dzīvi un pavasara tuvošanos. Un apliecinājums, ka ne tikai tu vari aiziet pie Ceļa, bet Ceļš var pats atnākt līdz tavām namdurvīm.
