Razbainieki no Kazahstānas un bērzu sulas

Tūlīt būs nedēļa kā pēdējie koučsērferi prom. Dulli, aptuveni divdesmit gadus padzīvojuši jaunieši – pāris no Kazahstānas un meitene no Krievijas, Ufas. Visi trīs šobrīd studē Berlīnē. Lai arī Aņai nav nevienas atsauksmes, intuīcija saka, ka šitie putni ir jāuzņem. Pārāk jau godīgs tas pieprasījums: „Mēs esam ļoti jautri, gudri un pieklājīgi jaunieši.. bet, ja godīgi – mums vienkārši ir švaki ar naudu.” Nezinu kā ar to naudu, bet pirmajā teikuma daļā nebija samelots.

Ar jauniešiem no sirds izsmējos katru no piecām dienām, kuru viņi pagājušajā nedēļā vadīja pie manis. Aņa stāstīja, ka trijos naktī, rakstot dīvānpieprasījumu, centusies visiem spēkiem koncentrēties tekstam angļu valodā, kas viņiem pasveša. Kad parādījusi draudzenei Eleonorai, viņa izteikusi pieņēmumu, ka pēc šāda ievada diez vai kāds viņus uzņemšot. „I’m coming to Riga with two pieces of my friends”, tur stāvēja rakstīts. Diemžēl izlabojuši.

Uz Latviju šie atbraukuši ar domu izpētīt bērzu sulas iegūšanas iespējas – viņiem ir ideja šo veselības eliksīru iepārdod konservatīvajiem vāciešiem. Pēc Latvijas viņi dosies uz Lietuvu, tad Baltkrieviju.

Latvijā savā aroda prasmē ar viņiem piekritis dalīties neviens cits kā šajā jomā izslavētais Linards Liberts. „Kā jums izdevās viņu pierunāt? Kāpēc viņš piekrita?”, čukstus pajautāju meitenēm, kad kopā esam nokļuvušas omulīgā ražotnē – pagrabiņā. „Ponjatji njeimeju”, Aņa atčukst pretim un izteiksmīgi parausta plecus.

Bet Linards ir ne tikai piekritis sarunai. Viņš atbrauc mums darbdienas vakarā pretī uz pieVangažiem, aizvizina uz mežu, kur izrāda sulu tecināšanas pleķi, tad aizved uz ražotni-pagrabu, kur novada „ekskursiju” pēc pilnas programmas – izstāsta par saviem produktiem un atkorķē no katra dzēriena pa pudelei. Varam nosmeķēt sulu ar piparmētrām, vīnu, šampanieti un tumši staipīgu tvaicētas bērzu sulas sīrupu. Kad viss izgaršots un jautājumi atbildēti, Linards mūs atkal aizvizina mājās. Pa ceļam gan jāpietur mežmalā – viena no bērzu sulas īpašībām pierādās praksē. Lai arī meitenes nopirkušas pa vienai no katra izstrādājuma pudelēm, tāpat tas noteikti tiešā veidā neatmaksājas – mūs vizināt, „apgaismot”, cienāt. Mēs, savukārt, pacienājam Linardu ar kazaku plovu, ko Argins ir pagatavojis, kamēr mēs blandāmies riņķī. Bet Linards šķiet apmierināts ar „nosisto” vakaru un vispār atstāj priekšstatu par cilvēku, kas spējis izveidot biznesu, nepazaudējot galveno – dzīvesprieku un cilvēcību.

Visbiežāk kaučsērferi pamatā dzīvojas riņķī, bet šie vairāk tusē pa māju – gāž klāt bērzu sulām visādus sīrupus, eksperimentē un diskutē. Viņu sarunas klausoties, nevar nesmieties. Aņa ar Arginu, kas ir pāris, parasti virpina galveno sarunas tēmu, bet draudzene Eleonora visu izgrezno ar dzēlīgām piezīmēm vai sajūsmas izsaucieniem – „kapec” un „kabzec”. Piemēram, pārītis klāsta par kādas tuvas draudzenes izjokošanu – esot visi kopā gatavojuši pīli, bet garo pīles kaklu ievīstījuši maisiņā un noslēpuši draudzenes somā. „Vai tad mēs varējām iedomāties, ka viņa to somu mājās nometīs kaktā un divas nedēļas nevarēs saprast – no kurienes dzīvoklī ir tik briesmīga smaka”, Aņa novelk. „Kapec, kakije zamecjtjenije druzja”, secina Eleonora. Citā reizē viņi tai pašai draudzenei uz dzimšanas dienu ieslēpuši saldētavā saldo desu, kas bijusi pagatavota nepiedienīgā formā. „Es ceru, ka jums nav ne jausmas, kad man ir dzimšanas diena”, Eleonora nosaka. Argins stāsta, ka kalnos ejot, jau tā smagajās somās esot paradums slēpt ķieģeli. Tu noslēp to ķieģeli kādam somā, bet šis izrādās pamana un noslēpj atpakaļ tavā somā. „Iedomājies, tu ej, jūsmo kā tas otrs stiepj ķieģeli, bet īstenībā tu pats viņu stiep,” Argins ir sajūsmā par šādu izjokošanu. Kad Argins izstāsta kādu jēlu muļķību, Eleonora nošņācas viņa virzienā: „Kakaja zamecjacelnaja istorija, razskazji jestjo raz!” Kā sakās, nenogarlaikoties.

Pēdējā dienā pirms prombraukšanas aizvizinu šos līdz Amatas krastiem, jo pašai ar sagribējies palūkoties kā šogad veicas laivotājiem. Ejot gar upes taku, Argins rauj vaļā vienu balādi pēc otras – par tumšiem vakariem, par stepēm un arī šo to jautrāku un vispār zināmu: strautiņu, no kura sākas upe, un draudzību, kas aizsākas ar smaidu, pēc brīža tiek izteiksmīgi izmaurota Brēmenes muzikantu ēzeļa ārija. Izstaigājušies atgriežamies mājās un kārtējo reizi sirsnīgi pieēdamies. Aņa tikai vaid: „Mēs profesoriem stāstījām, ka bērzu sula ir lielisks notievēšanas līdzeklis. Un ko mēs? Atbrauksim no Latvijas apaļi kā pelmeņi.” Man par to, protams, prieks, jo kārtīgi piebaroti ciemiņi ir katras latviešu saimnieces sapnis. Vai kazahu. „Kad atbrauksiet ciemos, jums tikai jānopērk lidmašīnas biļete, viss pārējais – no mums”, Argins sola. Uz atvadām apkampjamies – „nu tad uz tikšanos augustā, Alma-atā!” Atā, atā!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s