Ciemos pie troļļiem

Drīz jau būs divi gadi kā mans labākais drudziņš (ar u) dzīvo Norvēģijā, Oslo pievārtē. Labs iemesls laiku pa laikam aizbraukt uz šo ziemeļzemi. Ryanair lētie lidojumi arī nav mazsvarīgs faktors – uz Oslo var aizlidot lētāk nekā paēst smalkas vakariņas Rīgā. Protams, kad nokļūsti pie troļļiem, viņiem vairs nevajag pasaku tēlus, lai nobiedētu ciemiņus – ir cenas.

Manā gadījumā tas nestrādā, jo uzņemšana šeitan ir viesmīlības kalngals un varu baudīt pilnu pansiju. Tas ir viens no jaukumiem, kad ir iespēja ciemoties pie draugiem, paziņām vai latviešiem „in general”. Atceros kā latvieši mani izlaida Melburnā. Pēc tam, pārceļoties uz Sidneju un atkal izmantojot kaučsērfingu parasto, vajadzēja kādu brīdi aklimatizēties.

Arī šoreiz tieku uzņemta kā princese – sagaidīta lidostā, piebarota ar gardumiem, samīļota un sabučota no visām pusēm. Mūsdienās atšķirtību no mīļiem cilvēkiem būtiski palīdz mazināt interneta iespējas, tomēr ir tik labi kādreiz satikties un pabūt kopā klātienē.

Lai arī pļāpu sakrājies daudz, pirmajā vakarā aizdzenam sevi gulēt, jo nākamajā dienā agri jāceļas – jau pus9 jābūt Oslo darba lietās. Pēc tam mums ir visa diena, lai klaiņotu pa pilsētu un to arī darām. Izstaigājam pazīstamas vietas un draņķīgais laiks mūs motivē uzturēties muzejos – apskatām dabai, ģeoloģijai, filmām, dizainam un citām tēmās veltītas krātuves. Pusdienas ieturam Botāniskā dārza viducī – graužot rupjmaizi ar žāvētu rubeņu vistiņu, ko ne bez bažām esmu attransportējusi rokas bagāžā. Manta.

Ejot gar parlamenta ēku, atceros iepriekšējo viesošanās reizi. Bija Muzeju nakts un mēs klīdām pa pasākuma norises vietām. Īpaši labi palikusi prātā Nacionālā bibliotēka, kur senatnīgo plauktu viducī bija sarīkota jestra ballīte. Izlēmām arī apskatīt parlamenta ēku. Iestājāmies pagarā rindā un konstatējām, ka pirms mums stāv latvieši. Nebijām vēl lāga paguvuši iepazīties, kad rindā iestājās nākamie interesenti, kas arī izrādījās latvieši. Lieki piebilst, ka pusstunda rindā aizlidoja vēja spārniem.

Jau ap četriem pēcpusdienā jūtamies tā nogurušas, ka gribas vien pūst, elst un sēdēt. Tas ir neticami, cik ātri ķermenis „atrofējas”. Pēc Santjago ceļa varēju cilpot kā vāvere visu dienu un nejust nekādu nogurumu, bet pusgads intensīvas biroja dzīves ir atkal pārvērtis mani visai kuslā radījumā. Tad nu kuģojam mājās, kur enerģiju palīdz atgūt milzu kakao tase ar maršmeloviem un aizvadām vakaru vīna, uzkodu un meiteņu sarunu sabiedrībā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s