Francijā sagaida spoki, kaķi un labi cilvēki

Dublinas lidostā nonāku laikus, un paņēmusi gardu kafiju ar bezmaksas konfekti (Ivetas skola), nosēžos gaidīt savu reisu. Tā kā tas kavējas, manā rīcībā ir vairāk kā divas stundas. Bloga ieraksti mani “glābj” no gaidīšanas garlaicības – es pat priecājos par tādiem ceļojuma momentiem, jo tad mana sirdsapziņa nekurn, ka ar rakstīšanu atņemu laiku piedzīvojumiem. Apmeklējot tuvējās labierīcības, pamanu ko iepriekš neredzētu – atsevišķu tualeti suņiem-pavadoņiem. Feini.

Pirmo reizi lidoju ar īru aviokompāniju Air Lingus, kuras logo rotā tradicionālā āboliņa trejlape, kuru redzot man vienmēr jādomā par zaķkāpostiem. Lidmašīnas sēdekļi ir lieli un ērti un, tā kā lidmašīna ir pustukša, stjuarte man piedāvā sēdēt avārijas izejā, kur ir daudz vietas kājām. Sēdu kā princese un gaidu pacelšanos. Drīz jau tā notiek un īsu brīdi varu aplūkot Dublinu no augšas. Sameklēju arī Ivetas mājas reģionu, ko var atpazīt pēc lielā stadiona, kas atrodas netālu. Tad lidmašīna ienirst mākoņos, bet es – datorā.

Pēc pāris stundām piezemējamies Lionas lidostā. Diez ko saulains vis nav, bet toties ir zaļš – šeit pavasaris jau krietni ieskrējies.

Lidostā mani sagaida Sofija un Vadims – mani paši pirmie kaučsērfinga viesi. Sofija ir francūziete un viņas vīrs Vadims – ukrainis. Abi runā franciski un krieviski, Sofija arī angliski un vāciski. Vadims izdzīvošanas situācijās varot runāt arī angliski, bet vāciski protot alu pasūtīt. Kā pats smejas – franciski viņš raksta labāk kā runā – bez akcenta. Viesojoties pie manis, viņi uzaicināja atbildes vizītē un šeku reku – esmu klāt. Apkampjamies un braucam mājās, viņi dzīvo 35 kilometrus no Lionas. Esmu labi iekārtojusies – no vienas lutināšanas nākamajā.

Pa ceļam viņi man stāsta par Boželē reģiona dalījumu – esot vīna, zaļais un zelta akmeņu, mēs paliksim pēdējā no tiem. Labajā ceļa malā Vadims rāda senu pili, kur iekārota glauna viesnīca. “Bet zini, divas istabas tur tagad vairs neizīrē, jo tajās spokojas, par to visi viesi sūdzējušies. Pa vienu skraidot bērni, bet otrā večiņa šūpojoties šūpuļkrēslā, kas traki čīkstot,” Vadims stāsta. Arī vienam viņu paziņam mājās esot spoks, bet dikti labs. Viņa īpašība esot tāda, ka šis rūpējoties par bērnu drošību. Ja, piemēram, kaut kur uz galda tiek atstāts bērniem bīstams priekšmets, tas nokrītot, pirms bērni paspēj pietuvoties. Un tādā garā.

Iekārtojusies mājās, iepazīstos ar citiem šejieniešiem – Vadima vecākiem, kas atbraukuši ciemos, diviem kaķiem un divām vistām. Drīzi vien mēs dodamies uz 10 kilometrus attālu miestiņu pēc pārtikas. Sofija ir vietējās tiešās pirkšanas kustības no zemniekiem aktīviste. Viņi ir tādi eko-šmeko fani, jo īpaši tagad, kad abi gaida pirmdzimto.

Cilvēku grupa pasūta zemniekiem maizi, augļus un dārzeņus, piena izstrādājumus, arī sulas, ievārījumus, vīnu. Dažas produktu grupas tiek piegādātas katru nedēļu, dažas katru otro, bet vēl citas – reizi mēnesī. Kamēr Sofija bučojas un runājas ar ļautiņiem, Vadims mani izvadā pa mazo, senatnīgo miestu – apskatām vēsturisku veļas mazgāšanas baseinu, privātu pili un citas miestiņa ēkas. Kad atgriežamies pie zemnieku tirdziņa, iepazīstos arī ar Sofijas vecākiem, kas arī pa reizei brauc uz šejieni iepirkties. Tieši Sofjas vecāki ir “pie vainas” manai vizītei. Jo – kad ar Sofiju bijām runājušas par Santjago ceļu, viņa stāstīja par savu vecāku pieredzi un viņuprāt skaistākais maršruts vedot pa Franciju un sākas Le Puy miestā – turp arī drīz došos. Uz atvadām no vecākiem pirmo reizi tieku sabučota pa franciskam – uz katra vaiga “pa bučai”.

Atgriezušies mājās ķeramies pie garajām franču vakariņām – ar aperatīvu un uzkodām, tad kārtīgu silto ēdienu ar labu vīnu, noslēdzam ar Vadima pašgatavotu bergamotu citronu uzlējumu. Sofija vēl atvainojas, ka nebūšot saldā, esot sagurusi. Es uzreiz piedraudu braukt prom, ka šie tā nemāk smalkus ciemiņus uzņemt. Vispār ar humora izjūtu abiem viss ir vislabākajā kārtībā. Es pirms brīža, kad man lika minēt izcelsmi, paziņoju, ka Vadima uzlējums garšo pēc kaķa čurām, viņš man piedāvāja izvēlēties guļvietu vistu būrī vai āra baseinā. Tādā garā mēs sirsnīgi apceļam cits citu, līdz Sofija žāvādamās liek noprast, ka laiks naktsmieram. Kamēr es vēl ieskatos interneta plašumos, no blakus istabas atskan kārtīga krākšana. Skaidrā ukraiņu valodā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s