No rīta paēdam lēnas franču brokastis, pēc tam Vadims aiziet mazliet pastrādāt dārzā, bet mēs ar Sofiju ierokamies datoros – viņa pastrādāt, es pablogot. Ap 12 visi savu darbošanos esam beiguši, sēžamies mašīnā un dodamies izbraucienā pa tuvējiem miestiem. Privātas pilis, mazas, dzeltenu akmeņu pilsētas, krogi un baznīcas. Šis Francijas reģions ir tāds lauku miera iemiesojums. Pa ceļam redzamie vīnogu lauki rosina diskusijas par šo kultūru un uzzinu daudzas vīnogu audzēšanas un vīna darīšanas fineses.
Kādā no miestiņiem iegriežamies krogā – paēst pusdienas. Tas šeit jāuzspēj līdz pulksten diviem. Jo pēc tam, līdz septiņiem vakarā, kad frančiem sākas garo vakariņu laiks, ēdienu neredzēt. Esmu nolēmusi franču virtuvi izbaudīt pēc pilnas programmas un, apvaicājusies Sofijai pēc padoma, pasūtu šī reģiona specifiku – pastēti un orgānu desu ar sinepju mērci. Pastēte ir lieliska, arī desai nav ne vainas, bet nu neteikšu, ka vēlētos to ieskaitīt pie franču virtuves labākajiem meistardarbiem. Šeit ir specifiskas vīna pudeles – to biezais stikla dibens ļauj pudelē, kas izskatās pēc puslitra, iepildīt vien 0,46 l. To jau senos laikos uztaisījuši kā baigo mārketinga triku – ja pirki pudeles uz metriem, tad par 12 maksāji, bet 13 tev bija par brīvu. To viņi lielā mērā varējuši atļauties dēļ ekonomijas uz katru pudeli.
Ap pieciem atgriežamies mājās, mazliet atpūšamies, paēdam vakariņas un esam gatavi vakara cēlienam. Paķeram vēl kaimiņus un laižam uz blakus ciemu. Tur šodien svētki. Šajā Francijas reģionā ir sekojoša tradīcija – katra pilsēta vienu nedēļas nogali svin svētkus par godu vietējiem iedzīvotājiem, kuriem šajā gadā aprit apaļas jubilejas – šogad svin visi, kuru dzimšanas gadi beidzas ar 4 – 2004, 1994, 1984, 1974 utt. Visiem jubilāriem jāsaģērbjas īpašos tērpos. Katru gadu ir cita tēma. Šogad – mati, spalvas un spīguļi.
Ļautiņi centušies godam – apkārt skraida 10 gadīgi bērneļi ar spilgtām parūkām un spīdīgām drānām, 20 gadniekus pārsist ir grūti – viņi veido publikas skaļāko daļu, 30 gadīgie ir gaumīgi eņģeļi un velniņi, 40 un vecāki – tērpušies klasiskos karnevāla tērpos. Visi šie ļaudis dodas gājienā pa pilsētas ielām. Gājienu ievada oranžos strādnieku tērpos ģērbies bungu orķestris, tad seko visas vecuma grupas, sākot ar jaunākajiem, bet gājienu noslēdz mūki, kas stumj ratos zārku, no kura ik pa laikam ietecina kausos grādīgo. Raibais gājiens izlīkumo pa mazās pilsētas ieliņām, apmet loku ap pilsētas galveno laukumu un atgriežas savā sākuma punktā – sporta stadionā, kur dejas un jautrība turpināsies līdz rīta gaismai. Mēs arī ejam nopakaļus gājienam un Sofija dejo līdzi bungu ritmiem – “nu, lai mazais sāk pierast, šis būs viņa gads: 4tais!”
