Paliec pie manis

Stāsti

“Tu gribi, lai mēs tevi izlaižam apskatīt Leonu, vai vēlies braukt mums līdzi uz vīna mesi,” jautā Sofija no rīta. Vecas pilsētas esmu redzējusi un vēl redzēšu, bet vīna mesē gan nekad neesmu bijusi, tāpēc izvēle krīt par labu tai.

Kamēr braucam uz vīna Meku, iztaujāju Sofiju par to, kā Francijā pareizi sabučoties. Reižu skaits esot atkarīgs no reģiona, šeit tas jādara divas reizes, bet citviet trīs vai pat četras. “Bučošanās” notiek saskaroties vaigiem un gaisā nošmaukstinot skaļu buču. Cilvēki, kas satiekas pirmo reizi, var arī nebučoties, bet jau pēc pāris reizēm tas esot jādara gan. Daži to iemanās izpildīt arī pirmajā reizē. Sievietes bučojas gan ar sievietēm, gan vīriešiem. Savukārt vīrieši cits ar citu visbiežāk sarokojas, bet radniecības vai īpašu simpātiju gadījumā (ne tādu kā jūs padomājāt), viņi var arī sabučoties. Nu tad beidzot skaidrība.

Vīna degustācijas pasākums Lionas Expo centrā notiek divas reizes gadā. Tā kā Sofija un Vadims ir regulāri tā apmeklētāji, viņiem tiek piegādāti ielūgumi, līdz ar to arī es tieku iekšā par brīvu. Pie ieejas katram tiek iedota vīna glāze, no kuras degustēt mantu, pēc tam to var paturēt kā suvenīru.

Katram vīndarim uz plāksnes norādīti galvenie parametri – nosaukums, vīna iegūšanas reģions un tamlīdzīgi. Mēs sākam no viena gala. Pie pirmā piestājam kunga gados un nodegustējam šķirnes piecas, sešas. Vīndaris ielej glāzītē tevis norādīto marku (vai arī paša piedāvāto), tu to kārtīgi izosti un mazliet nogaršo. Ja dikti garšo vari turpināt baudīt to pašu marku, tomēr vēlams atlikumu izliet, jo citādi tālāk par pirmo eju netiksi. Daudzi izspļauj to pašu mazo malciņu. Man dikti žēl liet ārā mantu, tāpēc lūdzu, lai man glāzē lej pēc iespējas mazāk. Lai arī esmu pilnīgs nezinītis vīnos, kaut ko jau var saprast – vismaz to vai man garšo vai nē, varu noteikt visai viegli. Šodien vairāk pie sirds iet baltie vīni, tad nu vairāk garšoju tos. Pēc trim stundām garšas vairs nav tiks viegli atšķirt un metam mieru. Degustācijas gaitā ir jāatzīmē – kurā stendā kurš vīns īpaši gājis pie sirds. Tad jāapstaigā šie stendi, jāsamaksā un pēc tam ar ratiņiem jāsavāc pirkumi. Šeit iepirkšanās notiek pamatā kastēs, vien retais pērk pudeles. Cenas ir vairāk kā pievilcīgas – par 5 eiro var tikt pie labas kvalitātes vīna pudeles. Es arī nopērku vienu – ciemakukulim manam nākamajam saimniekam.

Biju jau noskaņojusies Le Puy (Ljo puī) miestā palikt alberģē, bet vakarā Sofija ieminējās, ka viņi pazīst kādu jaunieti no šīs vietas, kas arī esot kaučsērfingā. Uzsitu ašu vēstulīti šim vakarā un no rīta – pozitīva atbilde klāt.

Sapirkušies vīnu, braucam uz Lionu – Sofija un Vadims mani aizved līdz centrālai dzelzceļa stacijai. Pie tās apkampjamies, aicinu šos atkal atbildes vizītē pie mums, un noskatos kā aizbrauc sirsnīgie ļautiņi. Pirmās desmit minūtes jocīga sajūta – esi pamests viens svešā vietā, kur neko nesaproti. Bet pēc mirkļa jau esmu tikusi pie vilciena biļetes un pat atradusi pareizo vilcienu.

Iesēžos milzīgā, ērtā beņķī un atslābstu. Pēc mirkļa, veroties apkārt, pamatu pie sienas ciparu 1, laikam esmu nonākusi pirmās klases vagonā. Ieskatos biļetē, tur, protams, cits cipars minēts. Bet tā kā vagons ir pustukšs, nospriežu, ka nevienam šeit netraucēju un sēdēšu tepat līdz galam. Vai arī līdz brīdim, kad kāds izmetīs. Pēc brīža patiešām vagonā ienāk dzelzceļa darbinieks, bet izstaigājis vagonu šurpu turpu un ar paviršu skatienu atzinis visus pasažierus par klasei atbilstošiem, neko nepārbaudījis aizdodas tālāk.

Tā nu sēžu un baudu apkaimes skatus, līdz pēc kāda laiciņa vilciens apstājas un kaut kas tiek paziņots pa mikrofonu. Liekot kopā savas spāņu valodas zināšanas ar apkārtējo ļautiņu neapmierināto murmulēšanu, nonāku pie secinājuma, ka stāvēsim šeit pusstundu. Tā arī notiek. Tas, savukārt, nozīme ka nokavēšu autobusu uz savu Le Puy, jo starp vilciena pienākšanu gala stacijā un pārsēšanos uz autobusu, bija ikurāti 10 minūtes. Labi vismaz, ka nebraucu ar pēdējo vilcienu.

Pēc brīža šie pa mikrofonu paziņo vēl kaut ko. Noķeru garāmejošu jaunēkli un lūdzu, lai šis man iztulko teikto. Esmu sapratusi pareizi. Kāds esot sačakarējis sliedes un mēs šeit gaidīšot pusstundu. “Ja gribat zināt manu viedokli,” viņš turpina, “mēs šeit būsim kādu stundu.” “Francija”, jauneklis piebilst un viltīgi nosmaida.

Tomēr mēs izkustamies kā teikts – pēc pusstundas, tomēr pietiekami vēlu, lai autobuss būtu nokavēts. Kad nonākam gala stacijā, vēršos stacijas informācijas centrā, lai uzzinātu, no kurienes atiet autobuss. Sarunas sākums, protams, daudzsološs: “Do you speak English?” prasu sievietei viņpus lodziņa. Un saņemu skaidru atbildi: “No!”. Tomēr vārds pa vārdam kaut kā uzzinu nepieciešamo – autobuss uz Le Puy atiešot no ielas malas otrpus tramvaja sliedēm, 17:50. Tomēr, izstaigājot stacijas apkaimi, izpētot visas iespējamās pieturas un aptaujājot cilvēkus, atgriežos tikpat gudra kā izgājusi. Vairāki ļaudis uz ielas nevarēja dot nekādu padomu, vienam puisim bija aizdoma par pieturas atrašanās vietu, bet viens šoferis pat bija pārliecināts, ka mana pietura ir trešā no kreisās puses. Tomēr, tā kā arī uz tās pieturas nebija ne mazāko norāžu par Le Puy eksistenci, nolēmu atgriezties sākuma punktā – stacijā. Tur, tavu brīnumu, ekrānos spīd Le Puy norāde un laiks 17:50. Noķeru melnīgsnēju stacijas apsargu, kurš laimīgā kārtā runā angliski un saņemu informāciju, ka šajā laikā transports būs gan – bet vilciens, nevis autobuss. Es laikam izskatos pietiekami izbesījusies un neticības pilna, jo viņš mani pavada līdz pašam peronam.

Tomēr, kāpjot vilcienā, tāpat drošības pēc apvaicājos blakus stāvošajai sievietei, vai šis eksemplārs kursē uz Le Puy. Jā, viņa man to apstiprina, bet uzreiz arī piebilst, ka kaut kādā stacijā tomēr būšot jāpārsēžas uz autobusu. Bet, lai es sekoju viņai, jo pati esot no Le Puy un dodoties tieši turp. Es arī nosolos viņu neizlaist no acīm un nosēžos kupejā iepretim. Protams, sākam pļāpāt.

Pēc pāris teikumiem, sieviete man prasa, kur es Le Puy palikšot. Saku, ka, visticamāk, pie drauga, bet, ja tas nenostrādās, tad vietējā seminārā. Viņa nogroza galvu – nez vai tas tik vēlu būšot vaļā. Un… Mēs tiešām neesam runājušas ilgāk par trim minūtēm. Un viņa man saka: “Zini ko. Ja vēlies, paliec pie manis. Es dzīvoju ar vīru un diviem bērniem mājā, tev būs sava istaba.” Esmu kārtējo reizi aizskalota no svešinieku laipnības. Es pateicos, bet atsakos, jo negribu uzmest puisi no kaučsērfinga.

Pēc dažām stacijām pārkāpjam autobusā un turpinām čalot ar Manuelu – tā sauc laipno svešinieci. Viņa 16 gadus mācījusi skolā filozofiju, tagad pievērsusies taiči un psiholoģijai – šobrīd atgriežas no nedēļu gara semināra Parīzē par hipnozi. Viņa izvelk mācību mapi un sniedz man īso lekciju hipnozes pamatos. Pēc tās blakus sēdošais jaunietis palūdz Manuelai apskatīties mapi. Manuelas vīrs ir taiči skolotājs un eko veikaliņa īpašnieks. Izskatās, ka šitā štelle viņiem populāra.

Tad Manuela sāk lasīt, bet es veros vakara saules pielietajās kalnu ainavās un smaidu kā sivēns. Drīz esam klāt Le Puy un Manuelu sagaida vīrs. Manuelai ir 45, vīram vēl par 10 gadiem vairāk, bet satikušies abi priecājas un bučojas kā 18 gadīgi jaunieši, nenoskatīties. Viņi iekrāmē mašīnā arī mani uz aizved līdz pat krodziņa durvīm, kur esmu sarunājusi satikties ar Silvanu no kaučsērfinga. Uz atvadām apkampjamies un vēlam viena otrai to labāko.

Pie krodziņa ieejas apstājos. Ārpusē sēž četru jauniešu kompānija un es pamatu acis viņu virzienā. Man nav ne jausmas kā izskatās Silvans, pēc Sofijas stāstītā zinu vien, ka viņam ir problēmas ar redzi. Viens glīts jaunietis gariem matiem pieceļas un pienāk pie manis. Kamēr viņš skaidro, ka ne īpaši labi runā angliski, cits kompānijas dalībnieks jau piesakās palīgos. Nobrīnos, ka nemanu nekādu redzes defektu, bet esmu jau gatava sēst pie šiem, kad atveras krodziņa durvis un bez šaubām sazīmēju Silvanu, arī viņš uzreiz sauc manu vārdu. Nosmejos par pārpratumu un sekoju Silvanam iekšā. Tur viņš vakariņo kopā ar kādu draudzeni. Mēs sākam sasveicināšanās sabučošanos, bet izgāžos uzreiz – esmu jau citā reģionā un šeit to dara trīsreiz. Tad pasūtu salātus, alu, crem brulē un ieturu vakariņas. Viss garšo lieliski, baumas par Francijas lielisko virtuvi nemaz nav pārspīlētas.

Paēduši pavadām draudzeni līdz mājām, uz atvadām viņa nez kāpēc mani sabučo jau četras reizes – ej nu tiec gudrs ar tām paražām. Tad, lēnām klīstot pa vecpilsētas ieliņām, nonākam Silvana mājvietā. Silvans aicina pie sava datora – viņa kolekcijā esot arī dziesmas no Latvijas. Ir ar. Danču mūzika, Vilki, šūpuļdziesmas. Un videoieraksts no pēdējiem Dziesmusvētkiem. Līgo. Klausos to šeit, Francijas viducī un skudriņas skrien – gan no pašas dziesmas, gan no negaidītās sajūtas to izdzirdēt šeit.

2 komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.