Es sēžu Kijevas Neatkarības laukumā jau kādu stundu. Rihards ar Oleksiju klīst riņķī, bet es esmu piekususi, pūtinu kājas un vēroju cilvēkus – tā vienmēr ir aizraujoša nodarbe. Sīkie sacenšas cits ar citu, lai tiktu augšā pa slīpo objekta pakāpi un kā balvu uztver iespēju apsēsties uz pieminekļa malas, brīdi esot augstāk par citiem. Šeit, pie Globusa, ir populāra satikšanās vieta un daudzi gaidītāji klīst ap to, vērojot, cik kilometru attālumā atrodas citas zemes un valstis.
Mazāk nekā 1000 kilometru attālumā no mums vēl pirms diennakts Maksims, Oleksandrs, Igors, Andrijs, Ustims un vēl desmitiem cilvēku staigāja pa šo globusa pusi, protestējot pret esošo varu. Bet diez vai kādam no viņiem varēja ļaunākajos murgos rādīties, ka pret viņiem tiks izmantots tik zemisks nogalināšanas veids kā snaiperu šāvieni. Lai gan – pēc tam veidam laikam nav nozīmes.
Droši vien citās valstīs notiekošās sadursmes nav bijušas mazāk briesmīgas. Bet šodien, kad bez jebkāda filtra un laika nobīdes ir iespēja redzēt notiekošo no tik daudzu cilvēku redzes punktiem, rodas sajūta, ka tu esi skatītājs neticami nežēlīgam realitātes šovam. Kas notiek tieši tagad un pa īstam.
Līdz ar to ir tik grūti pievērst uzmanību vakariņu gatavošanai, netīrai grīdai, darbam vai izklaidei. Protams, dzīve neapstājas, bet 90% no notiekošā šobrīd šķiet nebūtiski un bezjēdzīgi sīkumi. Un visu laiku nepamet jautājums – vai mēs esam vērotāji, vai tomēr mēs esam (varam būt) dalībnieki? Ko mēs katrs varam darīt, lai palīdzētu? Man nav skaidras atbildes. Mani neinteresē politika, mani interesē cilvēki. Bet diemžēl nav tur līnija novelkama. Un šodien biju savā naivumā visai šokēta par dažiem mūsu valsts politikāņiem, kuriem, kā izrādās, nav ne mazākās nojēgas par saprāta un morāles līnijām.
To svecīti es noliku. Divas. Par sevi un Rihardu, jo viņš nav Latvijā. Varam dalīties ar informāciju, jo no mums tālāk esošās valstis vēl mazāk saprot, kas Ukrainā notiek. Bet, „sharing is not helping”, vismaz ļoti tiešā veidā. Ziedot? Vai Ziedot.lv ir izdevies atrast partnerorganizāciju Ukrainā? Varbūt asinis? Kādas zināšanas? Vēl kāda praktiska palīdzība? Vai morāla? Ar zināmu skaudību noskaitījos uz šīvakara skatiem no Prāgas… Kāds koncerts, kurā katrs mūziķis līdztekus savam repertuāram nobliež kādu ukraiņu gabalu? Var jau būt, ka pašā vakarā pieņemtais Ukrainas parlamenta lēmums pārtrauks šo murgu. Cerams, ka tā.
Rihards ir aizgājis pēc pēdējā alus un mēs ar Oleksiju paliekam divatā. Alus kustināts jau tā sirsnīgais ukraiņu puisis nevar vien rimties bārstīt laba vēlējumus man, Rihardam, mums abiem kopā, vēl visādus labumus nākotnē. Un atvadoties saspiež mūs savā lāča tvērienā. Tolaik viņam mājās dīdījās viens knēvelis, tagad jau divi. Šodien viņš stāv uz šosejas un ietvīto tādu vēso pašiņu: “Border of Kyiv, only 1 km. far from my house, local people self organized, bandits and “bad” police do not pass!”