Esmu vienmēr apbrīnojusi cilvēkus, kuriem ir spēcīgas aizraušanās. Kāda lieta, par ko deg acis. Kāda joma, par kuru viņi ir gatavi runāt ar jebkuru un jebkurā diennakts laikā. Kādas zināšanas un prasmes, ar kurām dalīties. Es ticu, ka katram ir kas tāds un, ja tomēr vēl nav – novēlu atrast. Rihards, piemēram, ir open source... lasīt vairāk
Blog
Jo tālāk rit nedēļa, jo vairāk lieliskās brīvdienu atmiņas aizklāj ikdienas darbīgās domas un iespējamība, ka kādreiz dalīšos ar Jums savā īsajā izskrējienā uz Igaunijas salām, krietni sarūk. Tad nu lai būtu – labāk īsāk, nekā nemaz! Mani draugi Igaunijas salu izpētei veltīja visu pagājušo nedēļu, bet man no darba izdevās aizmukt vien piektdienas pēcpusdienā,... lasīt vairāk
„Ak, kungs, cik milzīgs!”, noelšas Lifana, ieraugot stārķi. Viņai viss šeit šķiet liels – putni, suņi, cilvēki. Viņa nekad nav redzējusi sniegu un cer to kādreiz ieraudzīt. Viņa nav lasījusi upenes, avenes, mellenes. Nav sēņojusi. Nav piedzīvojusi un darījusi daudz ko no tā, kas mūsu ikdienas dzīvē šķiet tik parasts, ka paejam garām, acis nepamirkšķinādami.... lasīt vairāk
Braucu pa kārtējo nevalstiskas nozīmes ceļu, pagriežu galvu pa labi un strauji nobremzēju. Lecu laukā un ķeru gaismu. Kamēr raugos fotoaparātā, sadzirdu, ka te kāds spēlē klusos telefonus. Mākoņi kaut ko pačukstēt vējam, tas to tālāk vēsta pusbriedušajām vārpām. Tās to čukst atpakaļ debesīs, bet visas reizē, tāpēc neko nevar saprast. Mākoņi smejas un aiziet... lasīt vairāk
Lai arī esam piecēlušies agri, nedaudz pēc 4, rīts jau ir pamodies. Gaisma ir aususi, vējš zēģelē, Aleksandrs rosoties samulsinājis pirmās cikādes, kas žāvādamās dveš savus pirmos rīta čirkstienus. Ātri savīksušies ceļam, sākām kāpt augšup. Jau iepriekš zinājām, ka tāds īsts saullēkts mums nespīd, jo saule lec otrpus kalnu grēdai, bet tāpat rīta gaisma virs... lasīt vairāk
Nu jau pāris dienas kā esmu mājās. Domas lēnām sliecas citu darbu un nedarbu virzienā, ne tik daudz Krimas pēdējo dienu piedzīvojumos. Tomēr. Esmu novērojusi, ka manu ceļojumu beigu brīži parasti ir vispiesātinātākie un foršākie, līdz ar to nepaliek laika to aprakstīšanai un attiecīgi tie visbiežāk paliek vien manās atmiņās. Viss jau būtu labi, ja... lasīt vairāk
“Šodien gan saulīte pa zemes virsu staigā”, pabāžu galvu pa durvīm un nopriecājos. Ielieku somā pretiedeguma krēmu, trīs litrus ūdens, nu labi, lai būtu – pēc ilgākām pārdomām iemetu arī vieglu džemperīti. Ja nu tur kalnos kāds vējš uzpūš. Rihards šodien paliks pilsētā, bet es ar funikulieri braukšu augšā kalnos un veikšu Lielo pastaigu. Līdz... lasīt vairāk
Ir ieradies slinkums rakstīt. Īsumā. Braucām ar trim dažādiem, diezgan piebāztiem autobusiem. No Sudokas un Alušti, no Aluštes un Jaltu, no Jaltas uz Alupku. Tā pagāja teju visa diena. Alupkā atraduši mīlīgu vietējo žiļjo, aizgājām paēst vakariņas uz vietējo stolovuju, kurā viss bija kā padomijā – oficiantes, cukurs saldējuma trauciņā, tējas glāzes ar krāsas numuriņu... lasīt vairāk
Visu nakti aiz loga ārdījās negaiss, ducinādams pērkonu un zibinādams zibeņus. Šorīt zeme apmierināti dveš garaiņus, guvusi veldzi karstās vasaras vidū. Atstājam somas pie saimniekiem un dodamies kalnu virzienā, kur noslēpti divi geokeši. Vispār geokeši šeit ir retums, pa visu Krimu ir septiņi pavisam slēpņi, no kuriem divus ielikuši latvieši. Vienu atradām vakar, šodien ceram... lasīt vairāk
No rīta norunātajā laikā un vietā Ļeņina ielas malā mani gaida vecs, tumši sarkans ceturtais žigulis. Tā bagāžniekā ietūcīts liels auduma blāķis, bet pie stūres sēž instruktors Sergejs. Mēs braucam piepildīt vienu no maniem sen lolotajiem sapņiem – pietuvoties kalna malai, pārkāpt tai un tad lēzeni pacelties gaisā. Palidot ar paraplānu. Sergejs pēc pirmā manis... lasīt vairāk
