Čendu pandas

Viena no atrakcijām, ko atbraucēji parasti izpilda Čendu, ir pandu audzētavas apmeklējums. Galu galā – kāpēc ne. Tā kā jau esmu šeit atkūlusies, apskatīs tos dzīvniekus ar. Jāatzīst, ka lidojumu uz Čendu izvēlējos, jo no tejienes var pa tiešo lidot tālāk uz Honkongu, kas ir mans pēdējais apskates punkts šajā ceļojumā.

Mani ir pārņēmis slinkumus un, uzzinājusi, ka pandu tūre, kas pieejama katru rītu, nav pārāk dārga, piesakos tai. Izskatās, ka no mūsu hosteļa esmu vienīgā – droši vien pārējie jau sen apciemojuši pandas. Kad piestājam pie cita hosteļa un uzņemam turienes iemītniekus, man kārtējo reizi nākas konstatēt, ka Ķīna ir maza. Alise no Anglijas, ar kuru iepazināmies kopā braucot gaisa tramvajā uz Lielo mūri netālu no Pekinas, un ar kuru atkal saskrējos vienā hostelī Šangrilai (Čongs – tu te visus pazīsti, vai kā?), tagad kāpj iekšā busiņā.

Jāsaka, ka šī tūre galīgi nebija slikta doma. Šoferis, kas pandu parku pārzina kā savu kabatu, izvadā mūs efektīvākajā veidā pa visu teritoriju. Šis ir labākais laiks, kad apciemot pandas – viņas ietur brokastis. Apsēdušās vai atlaidušās uz muguras, pandas veikli paķer kārtējo bambusa dzinumu, noloba liekās lapas, tad nokož sulīgo mīkstumu, tad atkal noloba lapas un tā joprojām. Man, skatoties uz šo maltīti, arī sāk gribēties brokastis. Tāpat var vērot jauno pandu ālēšanos kokā, savstarpējo ņemšanos un rāpšanos. Vietējā kinoteātrī tiek demonstrēta dokumentālā filma par pandām, kā arī var apmeklēt pandu muzeju. Un, protams, iegādāties visus iespējamos suvenīrus ar pandām.

Jau 11 no rīta esam atpakaļ hostelī un teorētiski šodien varētu pastrādāt vēl kādu varoņdarbu. Bet – šausmīgi nāk miegs. Finālā padodos un eju pasnaust. Pamostos pēcpusdienā un bez īpaša mērķa izeju ielās. Blakus mūsu hostelim ir neliels parks un tajā ķīnieši sporto – izmanto uzstādītos trenažierus un dzenā galda tenisu. Kamēr vēroju spēli, ieraugu cauri parkam ejam tumšādaino meiteni no manas istabiņas. Panāku viņu un prasu, ko viņa iecerējusi darīt. Īpašu plānu jaunietei nav, domājot par kāda muzeja apmeklējumu, vai es vēlētos pievienoties. To es vēlos gan un mēs kopā iesēžamies taksī. Izrādās, ka Meklaitas diena ir bijusi tieši tāda pati kā manējā. No rīta bijusi pie pandām (aizgulējusies, tāpēc braukusi ar taksi), tad pagulējusi diendusu un tagad sajutusi spēku pilsētas izpētei. Meklaita ir no Losandželosas ar dzimtas saknēm Etiopijā. Uz Ķīnu atbraukusi kā apmaiņas studente, pamācījusies un tagad izmanto laiku, lai mazliet paceļotu pa valsti.

Izvēlētais muzejs gan jau ir slēgts, bet mēs aizkātojam uz blakus esošu klusu parku un apmeklējam tajā esošu kulturālu iestādījumu – uzkāpjam tornī, apskatām pāris izstādes, bet, galvenokārt, klačojamies – stāstām viena otrai ceļošanas un kaučsērfinga piedzīvojumus. Pēc krietnas pastaigas ejam vakariņās – ir jānogaršo šejienes izslavētais karstais pods. Sākumā Meklaita, kas mazliet runā ķīniešu valodā, cenšas tulkot ēdienkartes saturu, tad es saku, lai met mieru un uz labu laimi ievelku vairākus krustiņus pie sastāvdaļām – ko dos, to ēdīs. Finālā esam atzīmējušas visādus gardus dārzeņus, sēnes un liellopa gaļu. Pašas priecājamies par savu lielisko izvēli.

Paēdušas paņemam taksi uz Čendu rajonu, kas izslavēts dēļ šaurām ieliņām, kurās ir krodziņi un dzīvā mūzika. Vienā āra kafejnīcā meitene tik burvīgi spēlē ģitāru un dzied, ka nolemjam piesēst uz vienu alu. Kamēr tā sēžam, pamanām, ka vairums cilvēku pazūd blakus durvīs un no turienes sāk skanēt laba mūzika. Jāiet izpētīt. Atveram durvis un nokļūstam klubā – uz skatuves uzstājas grupas, bārmeņi mētā kausus un pudeles, gaismas žibinās. Labi, lai būtu viens kokteilis šeit. Maklaita pasūta zināmu dzērienu, bet es izvēlos kokteili ar nosaukumu “Apkārt pasaulei”, nenojaušot tā sastāvdaļas. Kad pagaršoju to, Maklaita skatās uz manu seju un smejas. Kokteilis ir briesmīgs. Bet tas maksā bargu naudu (Ķīnas cenās) un saviebusies turpinu vien to malkot. Pie dzēriena beigām blakus sēdošās meitenes mūs pacienā ar glāzi Martini Asti, patīkama pārmaiņa. Vienā brīdī sāk skanēt rietumu mūzika un mēs abas, kā arī vēl viens importa kungs pie bāra letes, aizrautīgi dziedam līdzi un visādi citādi izrādām savu patikšanu. Uz dziesmas beigām pa gabalu saskandinām ar kungu – ārzemnieku kopības sajūta. Ārzemnieki, kas Ķīnā dzīvo ilgi, vairs nesveicinās ar citiem, bet viesi parasti samājas.

Piebeigušas dzirkstošo dzērienu, dodamies tālākā pastaigā. Laikam esam sabijušas klubā gana ilgi, jo nu iepriekš tik dzīvīgais rajons tapis visai kluss. No daudziem bāriem gan joprojām atskan profesionāļu dziedājumi vai karaoke, mēs vienkārši klīstam riņķī. Beigās piesēžam uz atvadu dzērienu un tad lecam taksī uz mājām. Atbraukušas konstatējam, ka tā kā ēst gribas. Lai arī ir viens naktī, ieliņa netālu no hosteļa ir dzīvības pilna. Mēs pasūtam dažus iesmiņus ar uzkodām un es, skatoties kā vīrs nežēlodams garšvielas, apslaka mūsu ēdamo ar mērci, nojaušu, ka labi nebūs. Kad pagaršoju ēdamo, sāku raudāt. Maklaita gan varonīgi cīnās, bet uz beigām, uzkožot sēņu iesmiņu, arī viņai izsprāgst asaras. Lai nomierinātu garšas kārpiņas, nopērkam saldējumu un, uzkāpušas uz hosteļa jumta terases, notiesājam to mierā un klusumā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s