Budas

Kārtīgi izgulējusies, jūtos gatava satikt Dafo jeb Lielo Budu Lešaņā. Ar kājām aizeju līdz autobusu stacijai, nopērku biļeti uz Lešaņu, tad divas stundas kratos autobusā. Tikpat veiksmīgi atrodu arī vietējo satiksmes autobusu, iegaumēju pieturu, kurā man jaizkāpj atpakaļceļā, un braucu pie budas. Parādu lapiņu ar budas vārdu ķīniešu valodā un man blakus sēdošais puisis saka, ka parādīs man pieturu, kurā jāizkāpj. Viņš iesaka izkāpt vienu pieturu vēlāk, no turienes ceļš vedot uz sānu vārtiem, caur kuriem ejot ir lētāka ieejas maksa. Vārti patiešām tur ir, bet slēgti. Tad nu kātoju atpakaļ uz centrālajiem vārtiem un, samaksājusi 90 juaņas, dodos iekšā.

Iesākumā var aplūkot krāšņu templi un dzirdēt mūkus skandējam mantras. Saostījusies vīraku, dodos uz upes pusi un sākumā apskatu Lielo Budu no augšas. Tad pa šaurām un stāvām kāpnītēm kāpju lejup. Jāteic, ka pēc kāpiena Tīģera aizā, šīs kāpnes man šķiet tāds bērna šļupsts. Viena ķīniete, kas acīmredzami sirgt ar bailēm no augstuma, gan iespiedusies kāpņu laukumiņā un histēriski raud. Vīrs te smejas, te mierina viņu.

Nokāpjot lejā, var apskatīt Budas varenumu no apakšas. Vispār ir iespaidīgi. Budas pēda ir 8 metrus plata, auss garums ir 7 m, plecu platums 28 m, bet deguna augstums – 5,6 m. Vismaz tā apgalvo ceļvedis. Visu labi apskatījusi un safotografējusi, kāpju pa otru pusi augšā.

Parka teritorija ir liela un celiņi aizvijas uz visām pusēm. Eju uz labu laimi un nonāku pie būdiņas, pie kuras rakstīts, ka tālāk redzamais arīdzan iekļauts Unesco listē (man ir sajūta, ka pusĶīna ir tajā) un man prasa 80 naudiņas. Nospriežu, ka tur kaut kam ir jābūt.

Sākumā gara taka iet pa kalna galu, bet neko ievērības cienīgu nemana. Tad, uzkāpjot pašā kalna galā, var aplūkot templī ietupinātu zelta budu. Pēc tam, nokāpjot zemāk, var sastapt vēl vienu klintī izcirstu budu – mazāku kā Dafo, bet tāpat gana iespaidīgu. Tad taka vijas alā, kurā sēž tūkstoš roku Guaņiņa un daudzas citas dievības. Jau sāku apsvērt domu par tīšanos prom no šejienes, bet tomēr saņemos un nokāpju līdz vietai, kas saucas Budu līcis. Tur, klinšu ielokā, sēž daudzi jo daudzi budas. Lieli un mazi, smaidīgi un domīgi. Aplūkojusi tos, tagad gan gribu prom. Prasu gidei, kas pavada ķīniešu bariņu, kur ir izeja. Viņa, protams, nesaprot, ko prasu. Pāris minūtes spēlēju mēmo šovu – radu dažādus žestus, kas apzīmē “stop”, “beigas”, eju prom un māju “attā, attā” – ķīniešu bars uz manu priekšnesumu noskatās vaļā mutēm, bet neviens nesaprot, ko es gribu. Divas parka darbinieces sāk ar mani komunicēt, rakstot uz lapiņas hieroglifus. Mja. Tad man pielec – viens no diviem hieroglifiem, ko zinu ķīniešu valodā, ir “izeja”. Uzzīmēju zīmes un – tā lieta iet – sievišķiem uzreiz viss ir skaidrs un viņas man norāda virzienu.

Jau dodoties ārā, konstatēju, ka zīmes norāda uz Lielo guļošo Budu – tādu gan neesmu vēl redzējusi. Eju iekšā kādā alā un sastopu tur vēl simtiem budu – dažādu veidu, formu un izmēru. Tad gan jūtu, ka šodienai esmu gana budu saskatījusies un eju uz izeju. Jau pie pašiem vārtiem, pagriezusies pret klinti, ieraugu tajā arī lielo guļošo Budu – vienā galā redzama galva, tad krūmi, no kuriem spraucas ārā kājas. Nu, čuči vien tālāk.

Izeju tieši pie autobusa pieturas un aizbraucu līdz autoostai. Man nav ne jausmas – cikos un vai vispār vēl kursē autobuss uz Čendu, bet ceru, ka viss būs kārtībā. Jā, man pārdod biļeti uz sešiem vakarā. Tieši vēl atliek laiks, lai nopirktu vieglas uzkodas ceļam.

Pēc astoņiem vakarā esmu atgriezusies Čendu. Tā kā jūtos spirgti, nolemju iziet nelielā pastaigā pa pilsētu. Sāku ar pastaigu gar upi, kuras piekrastes zonā notiek vakara vingrošana pilnā sparā – sākot no Taiči līdz lekšanai popmūzikas ritmos. Visvairāk ļaudis pulcē tradicionālā mūzika, kuras pavadībā visi izpilda līganas kustības.

Pēc brīža esmu nonākusi jestru bāriņu rajonā, bet šovakar man nav kompānijas, tāpēc eju vien tiem garām. Tā pastaigājoties nonāku smalkā rajonā, kur viss veltīts gaidāmajam futbola čempionātam Brazīlijā – izskatās, ka futbolu viņi uztver nopietni, tāpat kā daudzas citas valstis.

Eju pēc virziena sajūtas un gandrīz vai esmu vīlusies, kad atpazīstu ielu, kur vakar ieturējāmies – esmu atnākusi mājās taisnākajā iespējamajā veidā. Atrodu kādu mīlīgu ielas kafejnīcu un pasūtu vakariņas – man atnes milzu bļodu ar vistu un tādu pašu ar sēnēm. Ēdiens atkal ir ass un man pietrūkt kāds, ar ko kopā paraudāt.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s