Pekina – Kopenhāgena – Rīga?

Beidzot esmu lieliski izgulējusies – viena pati, platā gultā, mierā un klusumā. Neatceros, ko sapņoju, bet sapņi bija krāšņi un dzīvīgi, nakts negaisu vispār netiku dzirdējusi. Pat pēc desmitiem rītā negribas vēl celties, bet Ķīnā iestrēgt arī negribas – traušos vien augšā.

Tā kā aizbraukt ar taksi līdz lidostai maksā vien dažus eiro vairāk nekā kulties ar sabiedrisko, nolemju šoreiz izmantot slinko variantu. Noķeru taksi, parādu šoferim Sabīnas īsziņu, kur vārds “lidosta” pārtulkots hieroglifu valodā, paceļu trīs pirkstus (man vajadzīgs trešais terminālis) un dodamies ceļā. “Three”, šoferis saka un ir lepns, ka sapratis mani pareizi.

Lai arī ļoti priecājos doties mājās, drusku jau man pietrūks Ķīna, ķīnieši un šeit valdošais lustīgums. Pavadu ar skatieniem mazās ēstuvītes, pionierus, kas šķērso ceļu, ziedošos rožu krūmus. Vējš pa atvērtajiem taksometra logiem plivina matus uz visām pusēm – lai jau.

Lidostā esmu savlaicīgi, izeju visas procedūras, un nepilnas divas stundas pirms lidojuma esmu pie saviem vārtiem. SAS lidmašīna jau ir noparkojusies – pirmā cerība, ka izlidosim laikā. No lidostas darbinieces noskaidroju, ka piezemēsimies trešajā terminālī, bet mans lidojums ir no otrā. Savukārt, no cita pasažiera, kas izskatījās pēc dāņa, bet izrādījās soms, uzzinu kāda izskatās Kopenhāgenas lidostas karte – viņam ir pieejams internets, es nez kāpēc pie tā netieku. Soms domā, ka man ir cerības paspēt uz lidojumu. Ja pacelsimies laikā.

Iekāpšana sākas agri un minūtes desmit pirms izlidošanas pa skaļruņiem tiek paziņots, ka “boarding completed”. Tieši 14:50 lidmašīna sāk ripot, es jau nopriecājos par precizitāti, tad šī apstājas. Un stāv. Pēc minūtēm desmit pilots pa skaļruni paziņo, ka gaidīšanas iemesls ir blīvā satiksme uz skrejceļa un mums vēl nedod atļauju pacelties. Tomēr, mani mierinādams, viņš piebilst, ka lidojuma laiks paredzams mazliet īsāks un, ja vien varēsim pacelties tuvāko divdesmit minūšu laikā, Kopenhāgenā nolaidīsimies kā plānots.

Tomēr paceļamies mēs ikurāti 43 minūtes vēlāk kā plānots – man patiešām nav ne jausmas, cik lielas ir manas izredzes paspēt uz Rīgas lidmašīnu. Bet būt Kopenhāgenā ir jau gandrīz kā būt mājās, gan jau kaut kā aizkulšos.

Tad stjuarte nāk klajā ar vēl kādu nepatīkamu vēsti – kaut kas esot sabojājies izklaides sistēmā un šodien tā nedarbojas – filmas nebūs. Pirmkārt, man nepatīk, ka lidmašīnai kaut kas nedarbojas – kaut vai filmu rādoša elektronika. Otrkārt, filmas parasti glābj tālos lidojumus. Nedarbojas arī mana blakussēdētāja krēsla mehānisms, bet par to gan neskumstu – prāvais ķīnietis aizņēma arī daļu no manas gaisa telpas, bet tagad šis tiek pārsēdināts un varu brīvi izplest elkoņus uz visām pusēm.

Pēc kartes izskatās, ka lidojam pāri Baikālam, bet no augšas to nemana – varbūt esam iesāņus, bet varbūt lielais ūdens klajs piesedzies ar mākoņiem. Vienīgā izklaide ir vērot datus par lidojumu – pārvietojamies ar ātrumu ap 900 km/h, darām to vairāk kā 10 000 metru augstumā, ārā ir mīnus 48 celsija grādi. Vislielāko uzmanību pievēršu prognozējam ierašanās laikam – tas variē par dažām minūtēm, bet kopumā izskatās cerīgi.

Nezinu, vai pilots piespieda tā stingrāk gāzes pedāli vai kā, bet tavu brīnumu – par spīti vēlajam startam nolaižamies 20 minūtes agrāk kā plānots. Nu man ir teju stunda līdz lidojumam, laiks kā jūra. Tāpat kustos gana veikli un nonāku pie vārtiem piecas minūtes pirms iekāpšanas sākuma. Jālido viena stunda un mazliet un tad jau sākam piezemēšanos Rīgā. Oj, biju aizmirsusi, ka šitā var līt. Ārā ir veseli plus septiņi grādi un gāž it kā Jāņi būtu pēc nedēļas. Ar dziļu interesi soļoju uz bagāžas lentas pusi un pat īpaši neceru tur satikt savu lielo somu. Bet, tavu brīnumu vēlreiz – mazliet salijusi, bet citādi sveika un vesela, tā slīd tieši man pretim. Satikušās apkampjamies un dodamies uz autobusu.

Autobusā pažēlojos Tviterī par savām bažām attiecībā uz tikšanu mājās un, tavu brīnumu trešo reizi, tieku sadzirdēta. Saņemu piedāvājumu gan par auto aizdošanu, gan par aizvešanu. Īpaši jau negribas nevienu traucēt, tomēr nonākusi centrālajā autoostā un sapratusi, ka pēdējais autobuss jau ir aizgājis, pieņemu Emīla mājās nogādes priekšlikumu. Mirkli patusējusi ar autoostas vietējo kolorītu, sagaidu Emīlu un iesēžos siltajā mašīnā kopā ar abām brangajām ceļabiedrenēm. Drīz jau tiekam visas kopā izkrāmētas pie namdurvīm. Paldies visiem šodienas (un ne tikai) mazajiem brīnumiem un brīnumdariem. Esmu mājās!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s