Pārgājiens pa Latgali: starts pie lietainā Ežezera

Viss pielīst. Ezera krastā piesietais ūdens velosipēds, motorlaiva un airu laivas, pelnu trauki un pats Ežezers. Šajā svētdienas vakarā esmu vienīgais palicējs viesu mājā Papeles, kas atrodas kilometra attālumā no Ezerniekiem. Beidzot esmu saņēmusies pirmajam pāŗgājienam pa Latvijas iekšzemi. Šoreiz tas, visticamāk, būs vien dažas dienas garš (īss), bet ar kaut ko ir jāsāk. Kad gāju gar jūru pirms vairākiem gadiem, spēju sevi piebeigt dienās četrās, ja pareizi atceros.

Esmu gan šai blogā, gan sarunās ar ļautiņiem izteikusies, ka gribu pastaigāt pa Latviju. Līdz šim mana garākā pastaiga pa Santjago ceļu Spānijā mērāma 900 km. Esmu pastaigājusies arī Francijā, Ķīnā, Ukrainā un droši vien vēl viskautkur, bet Latvijā tikai retu reizi izdevies paieties ilgāk par dienu. Kopumā Latvijā esmu sabijusi daudzviet, tas pamatā noticis auto-velo-laivu un citu ierīču sabiedrībā, tomēr kājām iešanai ir savs temps, attiecīgi – sava redzēšana.

Ir jau mazliet jocīga sajūta – kā būs, kā ne. Kā mani sagaidīs daudzie nepiesietie lauku suņi, buļļi un saimnieki. Kur nakšņošu, ko ēdīšu. Es par to neuztraucos, nē. Tikai nezinu, kā būs. Un neziņa, kā zināms, mēdz rezultēties jocīgā sajūtā, kurā saplūst drusku nepārliecinātība, drusku bijība. Bet stiprāka par tām ir ziņkāre, cerība ieraudzīt, satikt un piedzīvot brīnumus. Tikai nezinu, vai brīnums var arī ar mīnuss zīmi. Bet ceru, ka tādi nebūs.

Vispār mērogs ir viena smieklīga padarīšana. Citreiz, kad esi pārāk saradis ar savām mājām, iziešana ārpus tām jau nes līdzi zināmu nedrošību, diskomfortu. Kad esi pieradis pie laukiem, tad tāds šķiet brauciens uz Rīgu. Tomēr man ir itin viegli atsaukt atmiņā to sajūtu – ak, esmu nolaidusies Eiropā – šeit es esmu drošībā. Ar auto braucot mājās, tāda sajūta parādās Lietuvā, bet, kad šķērsota Latvijas robeža – nu tad vispār visas raizes zudušas. Valoda, valūta, sajūta – viss apkārt tik saprotams.

Kad domāju, kur veikt šo gājienu, visas bultiņas rādīja Latgales virzienā. „Ja gribi mēģināt prasīt svešiem naktsmājas, dari to Latgalē, kur vēl dzīva sirsnīga viesmīlība”, sacīja draugi. Šejienieši, īpaši Aglonas pusē, izprot, ka svešinieks-ceļinieks var būt svētceļnieks vai citādi cīši lobs cilvēks, nevis kāds mūdzis. Vēl viena klusa cerība man bija (ir) kaut kur pieskarties māliem un Latgale šķita tam īstā vieta. Un, šajā nedēļas nogalē jau sen bija ieplānots brauciens uz Latgales laukiem. Un te nu es esmu.

Vispār man somā ir telts un biju paredzējusi šo pārgājienu veikt tādā robinsonkrūziskā noskaņā. Tomēr cilvēks (vismaz es) ir ar iedzimtu tieksmi uz saprātīgu komfortu. Pirmās noskatītās pieturas punkta saimnieki – podnieki nebija mājās un atsūtīja īsziņu, ka atgriezīsies tikai rīt. Lūdzu Edīti pavest un izsviest mani uz kāda neliela lauku ceļa gabaliņu tālāk, bet sāk gāzt tā, ka logu tīrītājs pat ātrākajā režīmā netiek galā. Pēkšņi doma par pirmās nakts pavadīšanu siltā un sausā viesu namiņā nešķiet tik peļama.

Pirmais noskaitītais namiņš ir brīvs un cena ir pārsteidzoši pieklājīga – 8 eiro. Labi, nav nekāds luksus numurs, bet visas pirmās nepieciešamības lietas ir un burvīgs skats – arī ir. Pirms izkāpšanas pieņemu spontānu lēmumu attiecībā uz somas saturu – izņemu aitādu, uz kuras biju iecerējusi gulēt teltī paklājiņa vietā (iztiks ar zāli vai drēbēm), izmetu katliņu (pāris dienas var tak iztikt bez silta ēdiena) un ielieku… protams, datoru. Jo doma par to, ka man nekurienes vidū, lietū jāsēd stundas piecas bez īpašām nodarbēm, nešķiet vilinoša. Vai tā vajadzēja – nezinu, tad redzēs. Jo rakstāmā, savukārt, sakrājies ļoti daudz. Esmu kārtējo reizi sasolījusi dažādiem cilvēkiem visādus rakstu galus.

Tad nu Edīte mani izmet laukā, atvadāmies un viņa aizbrauc uz Rīgu. Aizeju nolikt mantas un tā kā lietus ir pierimis, nolemju apskatīt Ezerniekus. Izejot no mājas, redzu saimnieci pa lauku šiverējamies. Eju nopētīt, kas viņai tur aug. Par ziņkārību tieku apbalvota ar rutku, kuru priecīgi nograužu pa ceļam – dusmīgs, bet labs!

Nevarētu teikt, ka Ezerniekos būtu daudz ko redzēt. Galvenais satikšanās punkts ir ciema veikals, kurā, kā jau laukos, nelielā platībā pārtikas preces sadzīvo ar veļas pulveri, bļodām, naglām un plastmasas puķēm. Otrs veikals jau ir ciet, tāpat kā aptieka un baznīca. Izlasījusi vietējos sludinājumus par drīzumā notiekošu motokrosu Lietuvā, cūku mēri un sēņu uzpirkšanu, dodos inspicēt vietējo mežu, kuru saimniece lielīja kā dikti skaistu. Tāds tas arī ir – mazliet uzēdu mellenes, avenes un vēlīnas meža zemenes. Bet ilgi tā stāvēt vienā vietā nevar – kā nekusties, tā odi ietver tevi savā barības ķēdē. No sēnēm sastopu mazas gailenes, lielas bērzlapes un sviestabekas labākajos gados. Tomēr atstāju tās augam – Edīte mani ir aplaimojusi ar desu kalnu, lai nenomirstu badā jau pirmajā vakarā (ai, mammas, mammas, mammas). Droši vien apšubekām vai baravikām es tā vis nepaietu garām.

Kamēr es tā slaistos pa mežu, laiks atkal ir samācies un tālumā sāk ducināt. Pēc brīža man vienā pusē atskrien spilgts zibens, bet otrā pērkons laiž vaļā tādu rūcienu, ka es sāku rikšot māju virzienā. Skrienu pēc azimuta un iemudos slapjās papardēs un brikšņos. Pēc brīža esmu ārā ar samērcētām vienīgajām garajām biksēm un zābakiem. Pa to laiku ir sācis arī līt, un, kamēr nonāku mājās, arī vienīgā jaka ir dabūjusi savu mitruma devu. Priecājos, ka šovakar gaida silta, jauka istabiņa.

GPS stāsta, ka esmu izmetusi lociņu 5 km izskatā – nu arī nav slikti vakara pastaigai. Mājās pārģērbjos, paķeru kompi un dodos rakstīt uz mazas terasītes ar skatu uz ezeru. Visu šo klabināšanas laiku, lietus nav piestājis ne mirkli. Ceru, ka šis paspēs kārtīgi izpriecāties šodien un rīt varēšu sākt ceļu sausām kājām (ja zābaki izžūs :)).

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s