Latgale: labi cilvēki, melleņu suns un siena guba

Naivā cerība, ka iziešu agri, paliek tikai cerība. Izguļos, tad vēl
paēdu brokastis, tad vēl ieskatos internetā. Tā visa rezultātā
pulkstenis, kad dodos ceļā, rāda jau vienpadsmit. Bet mierinos ar šorīt
Tviterī lasītu frāzi – „steigties nevajag”.

Izeju cauri Ezerniekiem un lēnā garā čāpoju Andzeļu virzienā. Viss
smaržo, putniņi pļāpā, ezers vizuļo. Tad kaut kāda suņa pēc caur
telefonu ielienu internetā un saņemu ziņu pēc kuras puķes nesmaržo,
putni klusē, pat ezers klusē. Pāris stundas eju nekāda – bēdīga,
dusmīga, pusnošņaukājusies. Tāda arī iesoļoju Andzeļos. Labi, kaut kas
tak šeit jāaplūko. Ieraugu norādi uz vietējo baznīcu un nolemju to
apskatīt. Tā izskatās netipiski, jo iekārtota vecā muižas ēkā, tomēr
nekāda aplūkošana vis nesanāk, jo durvis ir ciet.

Lēnām eju atpakaļ uz galveno ceļu, kad pamanu krustojumā braucam sirmu
kundzi uz velosipēda. Riteņa priekšā groziņš, groziņā loki un dilles.
Kundze apstājas ceļa vidū, nokāpj no riteņa un prasa man, vai es no
ezera nākot. Saku, ka nē – biju tik līdz baznīcai, bet tā bija ciet.
Kundze atplaukst un ar mazliet viltīgu smaidu prasa – „Iekšā gribat
tikt?” . To es, protams, gribu. „Labi, ejiet vien atpakaļ, es tūlīt
aizbraukšu pēc atslēgām”.

Aizeju līdz durvjpriekšai, drīz pieripo arī kundze. Pirms iešanas iekšā
viņa man sniedz roku: „Veronika”. Tad man tiek īsais kurss šejienes
vēsturē. Senāk Andzeļos bijusi koka baznīciņa, bet tā sagruvusi un pirms
divdesmit gadiem nolēmuši to ierīkot šeit, vienā no muižas kompleksa
ēkām. Altāris un tā glezna gan vēl mantojumā no vecās baznīcas, bet
solus uzdāvinājis kāds kaimiņu draudzes vīrs, arī pārējais iekārtots
lielākoties pašu spēkiem. Tagad Andzeļu miestam, kurā ir ap 600
iedzīvotāju, atkal ir sava baznīca. Veronika to pieskata un uzpasē –
altāra ziedi ir pavisam svaigi, katrs stūrītis izberzts. Melnā Marija ar
melno bēbi no altārgleznas apmierināta noraugās šajā zemes valstības
stūrītī. Arī pati Veronika izskatās gaiša un apmierināta ar dzīvi.
Pensionēta skolotāja un psiholoģe. Nolemju, ka šī laikam man uzsūtīta,
lai mazliet padalītos drūmajā noskaņojumā, ko neiegrimstot detaļās daru.
Pirmā atbilde man jau patīk – „nu, ko tad līdāt tajā internetā. Kad šitā
iet, vajag no visa atslēgties, atbrīvoties.” Bet pēc tam jau
samiernieciski saka, lai neņemu pie sirds – droši vien otram cilvēkam
arī melna diena pagadījusies.

Veronika papildina manu dzeramā pudeli ar akas ūdeni un uz atvadām
nopurpina, ka tā dzīve gan esot jocīga. Būtu šī braukusi pusminūti agrāk
vai vēlāk – viņa nebūtu mani satikusi. Un es viņu. Andrupenē lai es
apskatot lauku sētu, tur gan esot dikti feini, Veronika piekodina.

Lai arī objektīvi nekas nav mainījies, jūtos daudz labāk, un pēc sarunas
ar Veroniku un mazās atpūtas pauzes pasaule atkal sāk viegli smaržot un
skanēt. Tā domājot šo un to esmu nonākusi Andrupenē. Nevienu lauku sētu
gan nemana, bet arī šeit ir baznīca – stipri varenāka pēc ārienes.
Baltās baznīcas priekšā ir balts veikals un tā kā pirmā ir ciet, eju
iekšā otrajā. Ir noieti 24 km un šodienai varētu būt gana, jāsāk domāt
par palikšanu. Veikala pārdevēja manī īpašu uzticību nevieš, bet viena
pircēja gan man šķiet jauka. Neesmu vēl atmetusi cerību uzklupt kādam
keramiķim, tāpēc vēršos pie pircējas ar jautājumu, vai tuvumā kāds tāds
nav atrodams. Brīdi skaļi padomājusi, viņa nonāk pie secinājuma, ka
tādus nezina gan. Tad viņa man prasa, kur es plānoju nakšņot un,
uzzinājusi, ka man nav ne jausmas, sieviete paziņo, ka viņa var man
piedāvāt teltsvietu pie ezera. Pati uz turieni braukšot pēc brītiņa. Nu
kāpēc ne.

Es apsēžos zālītē pie veikala, iemalkoju pelnītu alu, vēroju vietējās
norises un gaidu atgriežamies naktsmāju saimnieci. Alus vēl nav pusē,
kad viņas auto pieripo un, pastūmusi malā mārrutku lapas no pakaļējā
sēdekļa (šovakar jāiemarinē pirmie gurķi), aicina mani kamanās. Tomēr pa
ceļam pļāpājot, viņa mani iekārdina ar kādu netālu esošu muzeju, ko
ierīkojusi podnieka meita. To vadot atsaucīgi cilvēki un gan jau es
varēšu palikt arī pie viņiem, ja es tā vēloties. Tikai būšot vēl pa
šoseju jāpaiet kilometri trīs un tad vēl līdz viņu mājvietai trīs. Kaut
kā sajūtos mundri un pateikusies sievietei par atvešanu un informāciju,
aizsoļoju tālāk pa šoseju.

Vakars jau top platāks, bet es tik eju un eju. GPS saka, ka jau 3 km
garām, bet zīmes kā nav tā nav. Sāku jau bažīties, vai tik neesmu
paskrējusi tai garām, kad tālumā ieraugu plāksnīti. Kad pienāku tuvāk,
sanāk smiekli. Uz tās rakstīts „Lauku sēta „Mežmaļi””. Esmu arī atradusi
Veronikas pieminēto objektu. Vēl tik tāds nieks, kā pēdējie 3 km.
Pēdējie, kā zināms, parasti tie grūtākie. Kad tālumā ieraugu Mežmaļus,
pēc noietā 31 kilometra esmu gatava ierāpot pagalmā. Tomēr saņemu
pēdējos spēkus, sadraudzējos ar rūcošo mazsuni un gaidu, kad tā rejas
izvilinās no mājas saimniekus. Drīz jau vīrs iznāk un, uzzinājis manu
vēlmi, saka, ka ar viesu izmitināšanu šie diez ko neaizraujoties. Pat
iekšā viņš nevarot aicināt. Arī, ja aicinātu – neietu. Pie verandas
stikla rūtīm no iekšpuses un ārpuses sitas dusmīgi bišu bari – šīm
šodien atņemts vasaras nesums. Galu galā saimnieks pieņem svarīgu lēmumu
– jāiet paprasīt sievai.

Pēc brīža arī iznāk sieva, izbrīnījusies mani nopēta, bet sliktās
dzirdes dēļ nesaprot, ka meklēju tikai teltsvietu, tik redz, ka rādu
pagalma virzienā. Tad dzirdu sakrālo frāzi: „Nepīpējat? Nu, tad lieniet
siena gubā!”.

Fū, tik tālu nu mēs būtu, palikšana sarunāta. Uzslienu blakus siena
gubai telti un skatos uz abām – dikti jau gribas iemēģināt gulēt jaunajā
teltī, bet no otras puses – kad man vel būs iespēja pagulēt siena gubā?
Salikusi visus par un pret, izlemju par labu siena gubai. Telti atstāju
blakus – ja kļūs pavisam neciešami, pārvākšos uz to.

Tikmēr jau mazais dusmu vīkšķis pārvērties par lielāko draugu un arī
saimnieki raugās uz mani labvēlīgāk. Skatos kā vīrs baro karpas un
līņus, tikmēr pļāpājam par šo un to. Medus raža esot draņķīga šogad –
dēļ slapjā un aukstā jūnija. Uzzinājis, ka esmu nodomājusi gulēt siena
gubā, viņš sāk ķiķināt un stāsta man par savu radinieku no Alojas.
Atbraucis ciemos ar jaundzimušo meitu un atzinies – pie šiem siena gubā
krietni strādājis. Beigās jau saimnieks piedāvā kafiju, no kuras gan
atsakos. Bet saimniece vedina aiziet uz tuvējo silu un saēsties mellenes
– „nu i būsi paēdusi vakariņas.” To es daru gan, arī suņa dvēsele man
seko – neba, lai dikti ar mani komunicētu, izrādās, ka baltajam kamolam
mellenes garšo tikpat ļoti cik man.

Pieēdušies dodamies atpakaļ un tad saimniece piedāvā krūzi tikko slaukta kazas piena – „viņa man te tāda veselīga, staigā vērmeles ēzdama.” No piena krūzes gan neatsakos – tas ir gards, bez specifiskās piegaršas. „No vo, tagad tu gulēs”, saimniece tā kā konstatē, tā kā novēl labunakti un arī aiziet gulēt. Es aizveru datoru un lienu iekšā smaržīgajā siena kaudzē.

One response to “Latgale: labi cilvēki, melleņu suns un siena guba

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s