Pēdējā pietura – Pekina

Par spīti atvadu ballītei, iekšējais modinātājs pieceļ pirms telefona. Esmu atstājusi uz pēdējo brīdi pasākumu, kas šoreiz solās būt īpaši interesants – sakravāšanos. Iesākumā salieku uz gultas visu mantību – neizskatās, ka šī kaudze ir ietilpināma divās mugursomās. Tomēr ar dažādām piespiedu metodēm tas izdodas – pēc pusstundas manā priekšā stāv divas gana uztūkušas, tomēr godīgi aizvērtas somas.

Izdrukājusi Airbaltic iekāpšanas karti un atvadījusies no vakardienas sarunu biedriem, kas tā arī vēl nav aizgājuši gulēt, dodos uz lidostu. Neteikšu, ka ir ļoti viegli pārvietoties – ja uzkar otro mugursomu uz abām lencēm priekšā, tad neko neredz, tāpēc pamatā turu to uz viena pleca un cenšos nepaklupt uz kāda no daudzajiem eskalatoriem.

Nejaušības pēc esmu rezervējusi lidojumu ar aviosabiedrību Air China. Pieeju pie čekina un cenšos realizēt ieceri dabūt lielo somu pa taisno uz Rīgu. Pa taisno nozīmē Honkonga-Pekina-Kopenhāgena-Rīga. Ir faktori, kas liek cerēt, ka šī mahinācija izdosies un tādi, kas to apdraud. Labā lieta – visas trīs aviokompānijas draudzējas Star Aliance, kas vedina uz sadarbošanos. Šaubu faktori – visi lidojumi ir rezervēti atsevišķi; nav skaidrs, vai iespējams iečekot somu tik ilgu laiku uz priekšu (man vēl priekšā nakts Pekinā); tāpat nav īsti skaidrs, vai man Airbalticam ir rezervēta nododamās bagāžas vienība – it kā par to esmu samaksājusi, bet, veicot online čekinu, šis fakts nekur neatspoguļojās (vai arī to vienkārši nemācēju saskatīt).

Bet, mēģināts nav zaudēts, un paužu Air China meitenei savu kvēlo vēlmi. Viņa man prasa rezervāciju dokumentus – nu kaut kādus papīrus vēl Rīgā biju izdrukājusi, dodu viņai tos. Tad šī man prasa lidojuma numuru Pekinas lidojumam – es jau veru datoru, lai to kaut kur sameklētu, kad atnāk lielāks čiekurs un norāda darbiniecei, ka nepieciešamais numurs tomēr ir redzams manos papīros. Arī ar laika limitiem viss kārtībā – laikam iekļaujos 24 stundās, kuru ietvaros viņi var veikt šādu darbību. Šķiet, ka jau viss tuvojas laimīgām beigām, manas iekāpšanas kartes visiem lidojumiem ir izdrukātas, kad meitene konstatē, ka man Kopenhāgenā starp lidojumiem ir nieka 40 minūtes. Esmu pati par to gana nobažījusies, bet šeit pārliecinoši apgalvoju, ka “I’ll manage”. To nu mēs vēl redzēsim, bet, tā nu vairs nebūs tava problēma, atdod manas sasodītās iekāpšanas kartes. Ar šaubu pilnu sejas izteiksmi viņa man tās izsniedz, un mana soma dodas savā ceļojumā. Patiesi ceru, ka abas nonāksim Rīgā, vēlams, vienlaicīgi.

Tā kā no rīta hostelī saņēmu atpakaļ depozīta naudu, eju to notriekt brokastīs, kur tieku pie picas, kafijas un interneta. Drīz jau klāt ir iekāpšanas laiks. Sasēduši lidmašīnā, mēs vēl kādu brīdi gaidām pēdējo pasažieri (nez Airbaltic mani arī pagaidīs, kad nesīšos cauri Kopenhāgenas lidostai?). Ar nelielu nokavēšanos paceļamies gaisā un pēc dažām stundām kratīšanās pa gaisu, piezemējamies Pekinā. Šeit jau esmu bijusi, taciņa uz pilsētu iemīta. Lidostas ekspresī uz pilsētu man pretī nosēžas padrukns ķīnietis un, mirkli pabakstījies telefonā, pievēršas man. “Are you traveling?”, viņš iesāk ar BUJ jautājumu un saruna var sākties. Notērzējam visu ceļu – Suns strādā naftas industrijā, perfekti runā angliski un lielāko daļu laika uzturas ārpus Ķīnas. Viņš ir ļoti interesants sarunu biedrs, pilnīgi žēl, ka ceļa gabals tik īss. Apmainījušies e-pasta adresēm, atvadāmies – mazums dzīvē mani ceļi kādreiz atkal vedīs uz Ķīnu vai Tuvajiem Austrumiem, kur ceļabiedrs uzturas, vai arī viņš izdomās apceļot Eiropu. Šajā ceļojumā jau atkal esmu uzaicinājusi uz Latviju veselu ierindu ar ļautiņiem – un tiešām ceru, ka kāds no viņiem arī kādreiz atbrauks.

Sabīna ir atsūtījusi ļoti precīzas norādes, kā tikt līdz viņas dzīvesvietai, un, lai arī tā atrodas relatīvi netālu no lidostas, man ceļā aiziet pusotra stunda. Sabīna pagaidām ir aizņemta, un iekārtojos viņas ieteiktā mīlīgā kafejnīcā netālu no mājām. Pasūtu smūtiju un vafeles, un sagatavojos uz ilgstošu gaidīšanu. Tomēr esmu noēdusi tieši pusi, kad dzirdu kādu mani sveicinām – Sabīne aši tikusi galā ar savām lietām un atbraukusi līdz šejienei.

Mirkli patērzējam, tad Sabīna uzkrāmē manu mugursomu uz motorollera, un laižam mājās – Sabīna ar rolleru, es ar autobusu. Viņa sagaida mani pieturā, kas atrodas blakus mājai. Man par pārsteigumu motorolleris netiek atstāts uz ielas, bet gan iebraukts liftā un uzvests augšā. Elektrorollera baterijas te zogot uz nebēdu, tāpēc to viņi ņem iekšā uz nakti dzīvoklī. Iepazīstos ar Sabīnas vīru, mirkli patērzējam un tad aizejam līdz veikalam. Es vēl sapērku pēdējos našķus un mošķības mājiniekiem un pasūtām slaveno Pekinas pīli. Pīle ir gatava un ierodas pēc kādas stundas. Ir diezgan taukaina, bet man garšo. Mielojamies un tērzējam, vēl dzirdu daudzus stāstus par ķīniešu nacionālajām īpatnībām, mazliet pastāstu par saviem piedzīvojumiem, bet gulēt ejam savlaicīgi – esmu kārtīgi nogurusi, bet maniem uzņēmējiem rīt darba diena.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s