Viktorijas smaile, ladyboy un Honkongas naktsklubi

Kārtīgi izgulējusies, esmu gatava apskatīt Honkongu dienasgaismā. Iesākumā aizbraucu aplūkot šejienes Botānisko un Zooloģisko dārzu. Putnu un pērtiķu kolekcija ir vērā ņemama, bet manas mammas siltumnīca izskatās ievērojami interesantāk kā šejienes augu māja.

Tā kā konstatēju, ka atrodos pavisam netālu no tramvaja līnijas, kas ved Viktorijas smailē, nolemju uzbraukt tajā. Tramvaja līnija, kas šeit izbūvēta 1888. gadā, ved augšup pat 27 grādu slīpumā. Tad vēl jāpavizinās ar eskalatoru un var nonākt uz jumta terases, no kuras vērties uz Honkongas debesskrāpjiem no augšas. Skatos un joprojām nevaru nodefinēt – patīk man šī pilsēta vai nē. It kā parasti debesskrāpju vietas man patīk – Ņujorka, Šanhaja, Singapūra. Tomēr kaut kas šeit nav lāgā. Iespējams, daudzie līmeņi un tirdzniecības centri. Rodas sajūta, ka viņi visi dzīvo tirdzniecības centros.

Noklausījusies visu, kas audio gidam stāstāms un safotografējusies visos leņķos, braucu atpakaļ. Vēl ir laiks viena tempļa apmeklējumam un tad, ieturējusi vieglas pusdienvakariņas, dodos uz Temple street tirgu – to esot vērts apmeklēt, pat, ja neplāno neko iegādāties. Es arī neplānoju, bet tomēr, mazliet pakaulējusies, tieku pie vienas otras lupatas.

Atgriežos hostelī, ielūkojos internetā, bet tā kā ir piektdienas (trīspadsmitā) vakars, izeju ielās. Ja neko citu – vismaz pasēdēšu krogā un parakstīšu. Izrādās, ka krogā pasēdēšana šeit ir visai dārga padarīšana – dzēriens maksā ap 70 dolāriem (tas ir mazliet zem 7 eiro) un, konstatējusi, ka lētāk ir rakstīt hostelī ar 7eleven alu (2 gab. = ap 17 dolāriem), nolemju doties atceļā.

Izeju no bāra, nosēžos uz ielas apmalītes, lai pabeigtu alu un pie viena pavērotu cilvēkus, kad man blakus piesēžas kāds melnīgsnējs jaunietis un uzsāk sarunu. Saku, kā ir. Ka man ne pārāk patīk Honkonga. Beidz, tu vienkārši neesi satikusi pareizos cilvēkus. Gribi, parādīšu īsto Honkongu, tikai jāpagaida līdz diviem naktī. Nezinu, vai tik ilgi vēlos būt augšā, bet kādu mirkli jau var patērzēt. Tikmēr jaunais draugs aizskrien uz 7elevnu pēc alus, es iestiprinos ar picas šķēli. “Skaties tur, tās uzpucējušās meitenes ir ladyboy”, Maikls stāsta. Kad tā kārtīgi ieskatās, tad var atšķirt, bet principā dāmas kas dāmas. “Skaties uz ādamābolu, pēc tā parasti vislabāk var atšķirt, ja vien tas nav izoperēts,” Maikls pamāca. Izskatās, ka viņš pazīst puspilsētu – ik pa laikam notiek sasveicināšanās un pāris vārdu pārmīšana ar garāmgājējiem. Maikls dzīvo Honkongā jau astoņus gadus, bet tomēr rodas sajūta, ka viņš pazīst pārāk daudz cilvēkus. “Ar ko tu šeit nodarbojies?” vaicāju. “Neko īpašu, strādāju viesnīcā,” viņš atbild. Tomēr pēc laiciņa, kad uzstājīgi dodu naudu par alu, ko viņš negrib pieņemt, jo “tas redz neesot nekas”, Maikls atzīstas, ka tirgo šeit zāli – tāpēc arī pazīst tik daudzus. “Gribi uzpīpēt?”. “Nē, paldies.”

Pulkstenis lēnām tuvojas diviem un Maikls ierosina braukt uz vietu, kur “notiek īstā ballīte”. Saku, ka neesmu droša, ka vēlos ar viņu kaut kur braukt taksī. “Men, šī ir divvirzienu iela”, Maikls saka, “galu galā tu arī vari būt nezin kas”. Nu jā, bet tu esi vietējais, un es tomēr esmu sieviete. “Hei, come on, kur paliek dzimumu līdztiesība?”. Tomēr joka pēc pirms takša brauciena nofotografēju Maiklu ar telefonu un izliekos, ka iepostēju Feisbukā – lai cilvēki zina, kādi vilki mani apēduši.

Kad izkāpjam no takša, nonākam viena milzīga tusiņa vidū. Visas ielas šajā rajonā ir pilnas ar cilvēkiem, klubi un bāri dārdina mūziku viens skaļāk par otru. Arī šeit Maiklam ir pilns ar paziņām. “Vai tiešām viņi visi pīpē zāli?”. “Nū, pārsvarā jā.”

Kādā ēstuvē satiekam Maikla draugus – tumšādainu pāri. Meitenei Stokholmā pieder frizieru salons un savām neizsakāmi plašajām zviedru valodas zināšanām notestēju, ka viņa tīri labi runā zviedriski. Meitene ir ļoti skaista un es gana lietojusi alu, lai viņai to pateiktu. Mēs ātri atrodam kopīgu valodu – sitam klaču un lecam uz deju grīdas. Tā nemanot sāk pietuvoties rīts un gulētiešanas laiks. Šeit gan esot arī afterparty bāri, kas savu darbu sāk sešos no rīta, kad parastie veras ciet. Tomēr tik spējīga, lai apmeklētu tādas vietas, neesmu. Atvadījusies no kompānijas un normurminājusi taksistam “Caseway Bay” (ak, viņi visi šeit runā (vai vismaz saprot) angliski), braucu uz čučumuižu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s