Amerikāņu ķirši, Latvijas putukrējums un Ķīnas cukurs

Pēc kārtīgas ballītes kārtīgi jāizguļas. Pieceļos jau lielā dienā un slinki iekārtojos terasē. Tajā horvātu puisis atkal strādā pie sava lidaparāta. Viņš to skrūvē kopā jau trīs dienas, kopējās izmaksas ir ap 1000 eiro, bet Honkonga esot viena no lētākajām vietām, kur tikt pie visām nepieciešamajām detaļām. Pašlaik tiek pievilktas pēdējās skrūvītes un aparāts ir gatavs izmēģinājuma lidojumam. Horvāts un viņa draugs korejietis dodas uz netālo Viktorijas parku, prasu, vai drīkstu pievienoties. Viņiem nav iebildumu un, iestutējuši vārīgo ierīci mugursomā, ejam uz parku. Es saku horvātam, ka viņš izskatās pēc Karlsona, bet šis neko par tādu nav dzirdējis, tomēr priecājas uzzinājis, ka eksistē tāds viņa gara radinieks.

Atraduši futbola laukumam līdzīgu zāles pleķi, esam gatavi izmēģinājumam. Korejiešu džeks ar lielu vērību ik pa laikam norāda uz mazām, būtiskām niansēm, piemēram, ka propelleru spārni rotējot var aizķert dažus kontaktvadus. Kad visi vadi ir nostiprināti, atkāpjamies un vērojam, kā pults ierūcināts, aparāts saceļ apkārtējā zālē nelielu vētru. Tomēr labākais, uz ko lidonis ir spējīgs, ir apgāzties vai ieurbties ar propelleriem zālē. Pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem, horvāts dodas veikt uzlabojumus savam izgudrojumam, bet es – sameklēt ko ēdamu un pabraukāties ar tramvaju.

Tramvaji šeit ir tādi jauki – seni un divstāvīgi. Kust bezgala lēni, bet toties ir lēti – viens brauciens maksā vien 2,30 dolārus (aptuveni 20 centus). Arī pati maksāšanas sistēma ir mazliet amizanta – jāmaksā ir izkāpjot. Tā lēnā galā, vērojot pilsētu, vizinos uz tālāko galapunktu. Vispār Honkonga atšķiras no Ķīnas gandrīz tik pat ļoti, cik Singapūra no pārējās Āzijas. Cilvēki šeit uz ielām nespļaudās, ir daudz smēķēšanas ierobežojumu, vietējie māk stāvēt rindā uz autobusu un pat vienā eskalatora maliņā. Jā, un, kā jau minēju, lielākā daļa runā angliski, arī uzraksti angļu valodā šeit piedalās stipri biežāk kā Ķīnā. Bet, neraugoties uz to visu, joprojām neesmu sajūsmā par šejieni.

Galapunktā atrodas mīlīgs ēstūzis, pilns ar publiku. Oficiantes iedrošināta, pasūtu liellopa gaļas zupu – nu visai dīvains ēdiens atkal gadījies. Bet – ko dod, to jāēd. Ieturējusies, dodos nelielā pastaigā pa vietējo rajonu, un manu uzmanību saista Gandra tipa veikaliņš. Man jau bija tāda doma, ka Honkongā, kas ir izslavēta iepirkšanās vieta, mazliet jāuzfrišina ceļošanas ekipējums. Tad nu dodos iekšā un ārā tik drīz neiznāku. Vispār šādi veikali ir mana lielākā vājība. Cenas nav gluži sviestmaize, bet ir krietni lētāk. Piemēram, pretlietus pančo, kādu jau sen biju plānojusi iegādāties, Gandrā maksāja 40 eiro, šeit 150 dolārus (jeb aptuveni 15 eiro). Iepirkšanās procesu īpaši neaprakstīšu, atzīšos vien, ka pēc tam ieklīdu vēl vienā līdzīgā bodē un hostelī atgriezos ar mazliet tukšāku kontu, kura saturs bija pārvērties jaunā un pilnā mugursomā. Jā, un pakaulējos es arī diezgan labi.

Vakarā, izgājusi terasē, sastopu tur divus jauniešus pļāpājam. Viens puisis ir no Čikāgas un Ķīnā jau piecus gadus māca angļu un vācu valodu, bet otrs – inženieris no Krievijas. To es, protams, konstatēju pēc pāris teikumiem – akcents ir nesajaucams. Amerikānis ir saguris un drīzi vien dodas gulēt, mēs ar Sašu pārejam uz krievu valodu. Mums pēc brīža pievienojas bosnietis no manas istabiņas – viņš nerunā krieviski, bet diezgan labi saprot gan mūsu sarunu. Uzzinājis kā mani sauc, bosnietis pārprasa – vai tā kā putukrējums vāciski. Jā, jā, man to bieži prasa. Tad viņš sāk smieties – “zini, mūsu istabiņā tagad ir vesels komplekts – mums ir Ķirsis no Amerikas, Cukurs no Ķīnas un Putukrējums no Latvijas. Klau, starp citu, jūs visas guļat vienā gultu rindā. Apakšā guļ cukurs, tad tu, bet augšējā gultā nakšņo Čerija. Man vajadzēs jūs visas rīt nobildēt,” nospriež istabas kaimiņš.

Saša pirms pāris dienām braucis ciemos pie Lielā Budas, kas sēž vienā no salām, bet rīt domā doties atkal, jo iepriekšējo reizi ieradies pārāk vēlu – pieeja pie Budas jau bijusi slēgta. Saku, ka labprāt pievienotos, pret ko viņš neiebilst, un, sarunājuši tikties rīt desmitos, šķiramies. Aleksandrs dodas gulēt, es vēl mazliet palieku parakstīt vientulībā. Sēžu ceturtā stāva terasē, kas ir tieši blakus manai istabai, bet augšas – 9. stāva terasē parasti pulcējas vairāk ļaužu. Kamēr es tā sēžu viena un rakstu, atveras lifta durvis un trīs jaunieši, pamanījuši mani, paziņo: “hei, negribi ar mums uzbraukt zāli uzpīpēt?” un priecīgi kaut ko vicina rokā. Droši vien apciemojuši manu vakardienas paziņu. Pateicos un atsakos, lifta durvis aizveras. Rīt, visticamāk, būs jāpavingro pa kalniem un lejām, tāpēc, atvairījusi vēlmi iet pavērot augšas tusiņu, eju gulēt.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s