Kategorija: Paveiktie

Uh. Jāteic, ka pavasarī, uzsākot projektu #ziedonisgalvā, man nebija ne mazākās jausmas, kā tas iegriezīsies. Cik viegli dzejoļi ieguls galvā, kā veiksies ar atbilstošu fonu piemeklēšanu video filmēšanai, cik laika paņems montāžas darbi un vispār – vai es sevi nesākšu sunīt par šo ideju jau pēc pirmajiem dzejoļiem? Un kā tas patiks jums, vai tas... lasīt vairāk

“Kādā pēcpusdienā es pārnācu mājās un viss priekšnams bija pilns ar maisiem manā augumā, bet gaisā jautās viegla balta migliņa un miltu smarža. Togad mums neizauga kartupeļi, un mamma paziņoja: “tagad mēs ēdīsim maizi”,” Inita dalās ar savām bērnības atmiņām no Zemgales. Kamēr mēs virtuvē griežam dārzeņus pusdienām, Auļukalna muižas saimniecei nāk prātā viens maizes... lasīt vairāk

Esmu atsākusi biežāk lasīt dzeju. Atkal. Man ir sajūta, ka ne es vienīgā. Draudzene uzdāvina jaunu dzejoļu grāmatu, paziņu sociālajos tīklos manu pazibam dzejas rindas, kāds sācis vai turpina vārdus riktēt dejas solī. (Vienas rindas vijas cēli kā valsis, otras lēkā hip un hop, hip un  hop, trešās karsē prātu kā salsas soļi. Tas tā... lasīt vairāk

Ja es zinātu, kas mūs sagaida šī vakara naktsmājās, muļķīgus jautājumus neuzdotu, bet šobrīd vienīgais, ko zinu par šo vietu, ir nosaukums – Gulbiškas. Ir vēla pēcpusdiena, mēs ar fotogrāfu Gvido jūtamies manāmi izsalkuši, bet vienīgajā Ļaudonas kafejnīcā šodien ir bēru mielasts. Brīdi apceram ideju ierasties tajā un izlikties par attāliem nelaiķa radiniekiem, bet līdz... lasīt vairāk

Neviena norāde neliecina, ka nelielais zemes ceļš ved uz Kangarēm. Griežam iekšā, cerot, ka tehnoloģijas mūs aizvedīs līdz meklētajām mājām, nevis ievilinās svešinieku pagalmā ar dusmīgiem suņiem. Ceļš noslēdzas saimniecībā, kuras apkaime liecina, ka šejienieši nodarbojas ar lopkopību: pagalmā stāv divi traktori un dažādas tiem aizmugurē stiprināmas iekārtas, aplokā redzamas lopu barības novietnes, pļavas apņem... lasīt vairāk

Stāvam aizauguša ceļa galā vietā, kas pilna ar sarūsējušu lauksaimniecības tehniku un auto, veramies uz pussabrukušām mājām un saprotam, ka GPS mūs atvedis uz citiem “Leitāniem”. Metu kaunu pie malas un zvanu meklēto māju saimniecei Lailai. Kad viņa izskaidro ceļu, izrādās, ka tik tiešām esam aizbraukuši galīgi šķērsām. Atvainojos gan saimniecei, gan ceļabiedram – fotogrāfam... lasīt vairāk

Lai nonāktu Ozolkalnos, tik tiešām jābrauc kalniem pāri. Tad, piekalnītē, no kuras paveras skats uz Krogus ezeru, slejas dzīvojamā un vairākas saimniecības ēkas. Vēsturiskākā no tām ir klētiņa, pie kuras sienas stāv uzraksts “Meža šalkas”, kuram pašam savs stāsts. Savulaik tas rotājis pirtiņas sienu, bet, kad tā nodegusi, tad uzraksts vis nav gājis bojā kopā... lasīt vairāk

Lejas Smurģu saimnieks Laimonis mūs sagaida jau pagalmā, ar mājieniem norādīdams auto novietošanas vietu. Pēc iepazīšanās un sarokošanās apvaicājamies, cik laika viņš mums šodien var veltīt. Saimnieks atmet ar roku – cik vajadzēšot. Darbu Lejas Smurģos nekad netrūkst, bet arī sarunām laiks tiek atrasts, tāpat kā satikšanās reizēm ar radiem. Saimniecībā valda kārtība – cik... lasīt vairāk

Ar Sandru un Valdi Ošiņiem iepazinos palēnēm. Pirmais kontakts, šķiet, bija pieteikšanās uz viņu uzņēmuma “Digital Guru” rīkotajiem kursiem dabas fotogrāfijā pie fotogrāfa Andra Eglīša jeb kā viņu šajā lokā mīļi dēvē – Meistara. Par viņa pieskaršanās veidu pasaulei caur objektīvu un bez tā būtu ļoti īpašs, bet cits stāsts. Savukārt, pie Valda esmu centusies... lasīt vairāk

Zelta kāzas nosvinētas, kūkas apēstas, pārsteigumi izdalīti. Jāteic, ka svinību un nākamajā dienā notikumu un emociju intensitāte turēja prom no ekrāniem, pēc tam klāt bija Ziemassvētki ar savām padarīšanām – tā nu pie šī ieraksta esmu tikusi ar pāris dienu nobīdi. Pati doma, ka jāsasveic vecāki no visām pasaules valstīm, radās kaut kad rudenī. Idejas... lasīt vairāk