Ziedonis galvā un pusē

Uh. Jāteic, ka pavasarī, uzsākot projektu #ziedonisgalvā, man nebija ne mazākās jausmas, kā tas iegriezīsies. Cik viegli dzejoļi ieguls galvā, kā veiksies ar atbilstošu fonu piemeklēšanu video filmēšanai, cik laika paņems montāžas darbi un vispār – vai es sevi nesākšu sunīt par šo ideju jau pēc pirmajiem dzejoļiem? Un kā tas patiks jums, vai tas kādam šķitīs svarīgi un nepieciešami?

Šobrīd ir pagājis tieši pusgads un esmu (tikai) pusē. Ir gājis lēnāk nekā sākotnēji iecerēts. Jāteic arī, ka šis pusgads sevī ietvēra visādas novirzes no ikdienas, piemēram, Laima slimību, Covid un citas “izklaides”. Bet, pamatā, protams, pie vainas iedzimtais slinkums un prokrastinācija – vēl taču tik daudz laika. Šobrīd līdz gada beigām atlikušas 57 dienas un 44 dzejoļi, tas nozīmē, ka varu atļauties slinkot 13 dienas no 57. Pēdējā laikā esmu diezgan samobilizējusies un ceru, ka tā arī turpināšu. Ja nu būs galīgi traki, piešķiršu sev pagarinājumu līdz nākamā gada Ziedoņa dzimšanas dienai 3. maijā, bet nu, cerams, tā nenotiks.

Kādas sajūtas un pārdomas līdz šim? Dzejoļus iemācīties ir viegli. Izņemot brīdi, kad manas smadzenes bija aptumšojis Covid, man dzejoļa mācīšanās no galvas aiznem vidēji 10 – 15 minūtes. Daži ielien galvā jau pāris minūtēs, daži jāpierunā teju stundu. Ritmam un garumam ir nozīme, bet ne vienmēr. Daži labi garie dzejoļi aši pārkopējas galvā, bet daži īsie (īpaši tie, kur daudz īsu vārdu) negrib draudzēties ar atmiņu. Īpaši viegli galvā skan tie dzejoļi, kurus esmu “kādreiz jaunībā” bieži lasījusi vai mācījusies no galvas.

Visgrūtāk iet ar piemērotas vietas atrašanu un paša dzejoļa ierakstīšanu. Tagad gan esmu atslābusi ar fona izvēli, jo covid dēļ nekur arī nevarēju doties, tad nu apguvu pagalmu, māju un tuvējo mežu. Parasti ierakstu vismaz trīs viena dzejoļa versijas, bet ir reizes, kad ir desmit un vairāk, jo nemitīgi pārsakos, dzejoļa vidū pēkšņi aizmirstu kādu rindu, sāk zvanīt telefons vai notiek kas cits. Ierakstīšana parasti aizņem minūtes 20 – 30.

Tad atliek video montāža, augšupielādēšana un dalīšanās ar to. Montāža, kas man sākumā sagādāja kārtīgas grūtības un laika patēriņu, tagad ir spička. Sākumā viena dzejoļa montāža aizņēma vismaz pusstundu, tagad – pāris minūtes. Iemācīties video montāžas pamatus bija viens no maniem šī gada mērķiem, un dzejas projekts ir izrādījies lielisks treniņš. Protams, daudz ko vēl nemāku, bet sagriezt video, uzlikt pārejas, salikt titrus, regulēt skaņas līmeni un citas mazās lietiņas – īzī pīzī. Augšupielādēšana un dalīšanās aizņem vēl minūtes piecas.

Tātad – viens dzejolis nozīmē aptuveni 45 minūtes mana laika. Reiz 44 = teju 33 stundas jeb 4 darba dienas manā pusgadā aizgājušas dzejas zīmē. Skaisti!

Par dzejoļu izvēli. Izvēlos dzejoļus pēc noskaņojuma, notikumiem dabā un pasaulē, citreiz vienkārši – atšķiru kādu lapu uz dullo un mācos, ko redzu. Apzināti cenšos izvairīties no dzejoļiem, kas tiek citēti apsveikumu kartiņās – jā, es arī zinu no galvas, ka bez mīlestības nevajag dzīvot un tikai mīlestības priekšā laiks apstājas un, ka svarīgi ir ikdienības prieki un nieki. Tāpat arī tos dzejoļus, kuri pārtapuši dziesmās, cenšos neskaitīt, bet šeit pieļauju arī kādu izņēmumu.

Par jēgu? Galvenā jēga ir tāda, ka šis process man sagādā prieku un, kā redzu pēc komentāriem, arī dažiem no jums! Viena draudzene ir apsolījusi, ka pievienosies brīdī, kad tikšu līdz pusei. Ta-damm – tas laiks ir pienācis! Bet, ja nopietni – jūs man sagādātu patiesu prieku un patikšanu, ja novembra laikā par godu Latvijai, dzīvei un paši sev – jūs arī iemācītos no galvas un noskaitītu vienu Ziedoņa dzejoli un kādā soctīklā nopublicētu ar tēmturi #ziedonisgalva. Manuprāt, tas būtu vareni, skaisti un varenskaisti! Sarunāts?!

p.s. Puses dzejolis #44 vispār ir kļūda. Vasaras izskaņā, pērkonam un sienāžiem dudinot fonā, es to nofilmēju. Kā vēlāk izrādījās – bez skaņas, jo viens no mikrofoniem bija izlādējies. Ierakstījās kāda sekunde sienāžu un pēc tam – mēmais kino. Biju domājusi to dzēst laukā, bet tad nolēmu izmēģināt jaunu prasmi – ierakstīt skaņu atsevišķi un tad saskaņot ar lūpu kustībām, pieliekot klāt to sienāžu sekundi. Vietām sanāca labi, vietām – nu tā. Bet tagad es māku to izdarīt ?.