Auļukalna muižā tapusi maizes krāsns: kukuļi cepas

Aizdegusies doma

Vasaras nogalē man zvanīja Auļukalna muižas saimniece Inita: bija dzimusi doma par maizes krāsni. Initas dzīve ir cieši saistīta ar maizes cepšanu, tāpēc šī doma bija gruzdējusi prātā jau labu laiku, bet tagad tā bija aizdegusies un dzirksteļodama lauzās laukā. Pēc pāris dienām aizbraucu uz Auļukalnu, piemetu savu ideju žagaru saišķi un tapa apņemšanās – šoziem maizes krāsnij būs rūkt!

Kad krāsns meistars bija izložņājis visus kaktus un cukas, tika radīts projekts, sastādīts darba plāns, saskaitīti materiāli. Visam kopā nepieciešamā summa nebija maza – ap 5000 eur, katrā ziņā tā krietni pārsniedza mājinieku rocību. Tad nu tapa publisks aicinājums ikvienam piedalīties ar savu artavu, veltot krāsnij kumosa, šķēles vai kukuļa tiesu.

Atsaukšanās naudā un graudā

Pirmie aicinājumam atsaucās saimnieku draugi un radi, kā arī Drustu apkaimes ļaudis, kuriem auļukalniešu darbīgums nav svešs – abi saimnieki Inita un Mikus ir mūzikas un mākslas aizrautie, muižā regulāri tiek rīkoti radoši pasākumi un citas ēverģēlības. Otrs milzu prieks bija atsaucība no materiālu ražotājiem un vedējiem, kas bija gatavi palīdzēt “graudā”, par savu preci un darbu saņemot simbolisku samaksu. Trešais lielais prieks bijāt jūs – mīļie draugi un bloga lasītāji, kas, apsveicot mani dzimšanas dienā, pa visiem kopā veltījāt krāsnij teju 1000 eur. Īpašu paldies gribu pateikt kaimiņam Andrim, kura ziedotās grāmatas šī projekta mērķim deva krietnu pienesumu! Kopumā krāsns tapšanai 100 atbalstītāji veltījuši 3281,94 eiro, kas kopā ar devumu graudā un dažādiem ietaupījumiem, ļāva domai materializēties kārtīgā maizes krāsnī un mīlīgā sildmūrītī.

Duns un pirmie kukuļi

20. oktobrī Inita rakstīja: “Ir!!! Uguns! Šovakar pirmo reizi. Tas ir tik aizkustinoši, ka Ausma lēca gandrīz līdz griestiem, bet Miervaldis savos trijos mēnešos un gadā, gulēt ejot, stāstīja garus teikumus ar galveno vārdu DUNS. Kā noskaidrojās, tā ir Uguns.”

Pāris nedēļas krāsns tika pamazītiņām kurināta un žāvēta, līdz pienāca pirmā reize šaut tajā kukuļus. 7. novembra naktī Inita man sūtīja ziņu: “Pirmā kukuļu smarža. Taisni gada tumšākajā laikā tāda silta gaisma. Zini, kā izskatās karsto ogļu zvaigžņotā debess uz krāsns klona? Tas ir jāredz..” Nākamajā dienā braucām raudzīt. Sēdējām uz izkurinātās krāns, ziedām uz svaigi ceptās maizes sviestu un piekodām klāt turpat krāsnī uzceptās olas – tāda laimes sajūta!

Maize iepazīst krāsni

Pirmie kukuļi jau sen noēsti. Arī otrie un trešie, daļa no tiem maizes zupas formā, jo maizei ar krāsni vēl jāsarod. Te garoziņa pa cietu, te tā atlec. Šonedēļ tapa pirmie kukuļi, kas gozējās linu dvieļos un vilnas segās, piepūtuši vaigus tikpat lepni kā to cepēja. Piešaujot roku un ieklausoties citu cepēju padomos, maizīte pamazām sāk padoties tāda kā nākas.

Silts paldies

Kukulīši lēnām sāk ceļot pie atbalstītājiem. Ja nu pašiem ceļš ved uz Drustu pusi, padodiet ziņu Initai, lai viņa pietaupa kādu kukulīti jums. Iecerētie pasākumi pagaidām jāatliek līdz brīdim, kad vīrusa izplatība būs rimusies un ļaudis atkal varēs pulcēties plašākā lokā. Milzīgs paldies jums visiem – ogļu siltumā, abras pamatīgumā un maizes smaržīgumā!