Mans 2020

Domas, Dzīve

Ir bijis raibs, kā jau daudziem. Protams, ir bijuši grūti brīži, tomēr kopumā gribu teikt paldies 2020-tajam un ielikt tam vienu treknu pluss zīmi. Pozitīvs gads ;).

Veselības viļņi

Tieši ar veselības tēmu arī sākšu. Pārlieku sīkās detaļās neiegrimstot (tad viss ieraksts būtu par to), varu sacīt, ka mana hroniskā kaite ir uzvedusies labi. Runāt par uzlabojumiem būtu liels optimisms, bet manā situācijā stāvokļa nepasliktināšanās ir uzvara. Šis bija pirmais gads, kad katru dienu lietoju zāles ar enciklopēdijas cienīgu blakņu sarakstu, laimīgā kārtā mani no tām piemeklē tikai dažas. Saku paldies arī ārstiem, dabai un n-tajiem veselības virziena speciālistiem, kuri man palīdzējuši.

Lielākās nepatikšanas šogad sagādāja galvas reiboņi – pirmais spēcīgais piemeklēja pavasarī, kad pēc dažu kilometru pastaigas trāpīju gandrīz ar degunu bruģī. Pāris dienas padzīvoju pavisam rāmi un reiboņi atkāpās. Līdz vasarai, kad gandrīz nokritu Rīgā uz ielas. Jebkurā vietā, kur nejutos 100% droši, bija sajūta, ka “peldu”. Ik pa laikam pārņēma nedrošība: kas notiks, ja nokritīšu, kas notiks, ja reibonis uznāks pie stūres esot, kas notiks, ja tas piemeklēs atbildīgā brīdī darbā (vienreiz tā arī notika, kad vadīju apmācības, labi, ka kolēģe varēja piesegt). Augustā tika atrasts iemesls – Laima slimība. Tā man maksāja arī zobu sastrutošanu, nežēlīgas sāpes un viena zoba izraušanu. Pēc antibiotiku kursa jutos kā zirgā – beidzot stabils pamats zem kājām, dzīvesprieks un spēks atgriezies.

Jau uzrotīju piedurknes un atvēzējos lieliem darbiem, bet pēc neilga laika attapos ar covidu. Par šo tēmu esmu gana daudz izteikusies, lai šeit vairs nepakavētos – tas bija grūts laiks, bet esmu ļoti pateicīga visiem spēkiem blakus un apkārt, ka mans vīrusa dejas solis vedās salīdzinoši viegli un bez jūtamām sekām.

Kopumā esmu ieturējusi diezgan veselīgu dzīvesveidu – daudz jogojusi, elpojusi svaigu gaisu, rosījusies dārzā un mežā. Šī gada dabas velšu atklājums ir piepes – tagad vācu un vāru viras kā cienījama ragana.

Projekti: grāmata, krāsns un dzeja

Par spīti gada ierobežojumiem, ir izdevies sastrādāt visādus darbus un nedarbus, kurus mēdzu dēvēt par “projektiem”. Man personīgi nozīmīgākais ir nesen iznākusī grāmata “Nekaunīgais pingvīns”, kurā apkopoju savulaik piedzīvoto Dienvidamerikā, Lieldienu salā un Antarktīdā. Paldies visiem par labajiem vārdiem un arī ieteikumiem!

Sirdi (un ne tikai) sildošākais notikumus bija maizes krāsns uztapšana Auļukalna muižā. Mans veikums ir skubināšana, mundrināšana un aicināšana – lielie darītāji bijāt jūs, saimnieki un mūrnieki. Rezultāts ir pavisam karsts un priecīgs!

Vislaikietilpīgākā un arī nervietilpīgākā izrādījās mana pavasara apņemšanās – iemācīties no galvas 88 Imanta Ziedoņa dzejoļus. Štrunts par to mācīšanos, bet vietu atrašana, filmēšana, montēšana – tas bija diezgan liels darbs. Protams, patīkams un prieku nesošs, tomēr bija brīži, kad lamāju sevi, ka lieliski māku pati sev izdomāt problēmas.

Prasmes: rokdarbi, būvdarbi un tehnoloģijas

Viena no mana gada mērauklām ir – ko jaunu esmu iemācījusies, kādas prasmes attīstījusi. Līdz ar 88 dzejoļu iemācīšanos, esmu apguvusi arī video montāžas pamatus. Mauču adīšanu (paldies Ligijai) apguvu pērnā gada nogalē, bet šogad prasme tika slīpēta, noadot 24 pārus, tātad vidēji 2 pārus mēnesī. Video prasmes lieti noderēja arī šeit – uzfilmēju pirmo mācību video par to, kā adīt maučus un zinu vismaz pāris cilvēkus, kas pēc tās radījuši savus pirmos pulsa sildītājus.

Gada sākumā iemācījos uztaisīt šūpuļtīklu (paldies Ingai), pēc tam atkārtošanas nolūkos mājās nopinu vēl vienu. Aizraujoša meistarklase bija pie Ingas no Baltu spēka zīmēm – ar viņas gādīgo palīdzību izgatavoju savu aizsardzības zīmi, kas joprojām rotā mājas sienu un priecē acis. Vasaras vidū divas dienas lasījām, kapājam un mērcējām augus Auļukalna muižā, lai ar tiem krāsotu vilnas dziju – rezultāts izdevās lielisks un šis pasākums piešķīra košāku krāsojumu ne vien dzijas ficēm, bet arī manam turpmākajam pusgadam.

Vasaras nogalē paciemojos divās Latvijas lauku saimniecībās, kas ikdienā dzīvo pēc permakultūras principiem – daudzas idejas šķita aizraujošas un ceru tās nākamgad īstenot savā saimniecībā. Rudens ieskaņā ar degsmi izgatavoju savu pirmo papīra lampu (paldies Ērikai) – materiāli ir sapirkti, jāķeras klāt nākamajām!

Arī koks nav ticis atstāts novārtā – pavasara pašizolācijas laikā beidzot uzbūvēju grāmatu plauktu pa visu sienu, par kuru biju domājusi vairākus gadus, kā arī iekārtoju koka darbu stūrīti. Lielākais darbs ir Drustu namiņa būve un iekārtošana – tagad varam gada siltajā laikā gulēt zem jumta un gultā! Arī Vangažu meditāciju namiņš ir 90% gatavs. Vēl šogad apmeklētas apmācības par uzņēmējdarbību, no kurām lielākais ieguvums ir forši kursabiedri. Esmu arī piedalījusies divos semināru ciklos, kuros tika praktizēta U-teorija – ļoti iespaidīga pieredze un šajās mācībās iepazītie cilvēki ir miljons.  

Darbs: mežs, dārzs un komunikācija

Ierastie komunikācijas jomas darbi šogad tika veikti salīdzinoši nelielā apjomā, pamatā tas bija darbs ar dažādiem projektiem. Daudz vairāk laika un enerģijas tika veltīti praktiskajām nodarbēm – zemes, meža un būvniecības darbiem. Pāris mēneši tika veltīti grāmatas tapšanai, gana nopietns mājasdarbs bija jāpaveic arī ceļojumu sadaļas sakārtošanai blogā – tagad sekot līdzi atsevišķiem piedzīvojumiem ir daudz vieglāk kā iepriekš. Pirmo reizi nopelnīju naudu ar sēņošanu – ievedu purvā kādu kundzi no Šveices, kura par notikušo bija tik priecīga un sajūsmināta, ka nolīga mani vēl uz citām atrakcijām. Diemžēl covids neļāva tālāk attīstīt iesākto.

Cilvēki un mirkļi

Šis gads manu dzīvi bagātinājis ar brīnišķīgiem cilvēkiem, īpaši pateicīga esmu par iepazīšanos ar Auļukalna muižā dzīvojošo ģimeni. Viņu rosība, īstums un vieglums ir dziedinoši šajā laikā.  Un tālāk no šiem cilvēkiem ir izrietējis savienojums un iepazīšanās ar virkni citiem Drustu apkaimes cilvēkiem – dārgumu šai apvidū netrūkst. Tāpat šogad esmu iepazinusies ar Lieni, ar kuru izstaigātas taku takas un jau iepriekš pieminētajiem ļaudīm, kuri manā dzīvē ienākuši caur mācībām. Arī ar seniem draugiem piedzīvoti brīnumskaisti mirkļi. Īpaši aizkustinoši izjutu covid laiku, kad saņēmu tik daudz atbalsta no tuviem un tāliem ļaudīm – vēlreiz sirsnīgi pateicos.

Runājot par mirkļiem… kosmiskas skaņu vibrācijas Ribocca, joku triekšana ar somu draugu pie ugunskura, suņa uzrāpšanās mājas korē, pirmā bisīšu un lāčpurnu mērce, iešana pie kaimiņa pēc sāls (un aizmiršana to paņemt), kursa biedrenes gatavots hačapuri, ekspress ravēšana Ķonānos, Tauriņu festivāls Drustos, sēdēšana uz siena ruļļiem ar Vardi, Saulgriežu uguns rituāls un meditācijas, pelde pa pliko Juvera ezerā, upeņu, melleņu un aveņu lasīšana jautrā kompānijā, baraviku prieki, pilnmēness Drustu miglainajās pļavās, meža zemeņu raža pārdesmit metrus no mājas durvīm, zvejnieku uzdāvinātā zivs Miķeļtornī, pirmās pašceptās maizes smarža, Kristīnes Luīzes Avotiņas uzdāvinātā pinvīna glezna, ledus zvani Vidzemes augstienes bērzos – tā ir tikai daļa no notikumiem, kas mani iepriecinājuši, sasmīdinājuši, aizkustinājuši šogad.

Ceļojumi

Lai arī ceļošana šogad bija faktiski apstājusies, saskaitīju, ka esmu sabijusi desmit ārvalstīs. Vienīgā jaunā valsts manā apmeklējumu listē bija Malta, kurā paciemojos gada sākumā. Februāra vidū sekoja ciemošanās Tallinā, bet beigās – brauciens ar auto līdz Spānijai, lai sastādītu kompāniju draudzenei Ivetai, kas pārcēlās uz dzīvi šajā Dienvideiropas zemē. Mēs šķērsojām Lietuvu, Poliju, Vāciju, Franciju, Spāniju – spilgtākais pieturas punkts bija Pilāta kāpa netālu no Bordo. Nedēļu palīdzējusi iejusties un remdējusi Camino Santjago nostaļģiju, devos tālāk uz Porto, bet pēc tam uz Berlīni. Tur bija iecerēta ceļošanai veltīta konference, kurā biju uzaicināta kā ceļojumu blogere. Nu jau covids bija uzņēmis apgriezienus un konference pēdējā brīdī tika atcelta. Tad nu pavadīju laisku laiku Berlīnē un atgriezos mājās īsi pirms ārkārtas situācijas izsludināšanas. Vasarā covid bija pierimis un kopā ar brāli un draugu ģimeni ar kemperiem aizšāvām līdz Norvēģijai, pa ceļam šķērsojot Igauniju un Somiju. Vairāki iecerētie braucieni ar jau nopirktām biļetēm bija jāatceļ, naudu neesmu redzējusi vēl šobaltdien. Bet nu tie ir dzīves sīkumi.

Dzīves vieta

Vienīgā joma, kurā man bija lieli plāni, bet kuri 2020. gadā īsti neizkustējās, bija dzīves vietas maiņa. Biju iecerējusi pārdot gan lauku īpašumu Drustos (pircējs jau bija atrasts, bet “noleca” pēdējā brīdī dēļ covida), gan arī pašreizējo dzīvesvietu Inčukalna pagastā, un pārvākties uz pastāvīgu dzīvi kaut kur Vidzemes laukos. Trīs īpašumi bija tādi, kurus “gandrīz” nopirku, vēl vienu biju gatava pirkt, bet pārdevējs pārdomāja. Kopumā apskatīju vismaz 30 lauku viensētas – daudzas bija lieliskas, bet Īstā vēl neatradās. Tā kā es ticu, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek, tad turpināšu dzīvot ar acīm un ausīm vaļā. Tā kā – ja kādam ir zināmi pāris hektāri Vidzemē ar ūdeni un/vai mežu, dodiet ziņu! Līdz tam esmu nolēmusi turpināt pilnveidot abus esošos īpašumus.

Nu, aptuveni tāds izskatījās mans 2020-tais. Vēl šogad ir iesākti pāris nozīmīgi darbi, kas augļus nesīs jau pēc dažiem mēnešiem, gaidu ar nepacietību! Ceru, ka arī jūsu gadā, par spīti izaicinājumiem, bija arī prieks un gandarījums. Lai lielisks 2021!

2 komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.