Sirsnīgā noskaņā, dungājot dungādziesmiņu, mīcu maizes mīklu. Auļukalna Inita ar saviem kukulīšiem ir tā mūs izlaidusi, ka maizes cepšana pašu mājās nav notikusi jau pāris mēnešu. Esmu tikko nomazgājusi apķepušās rokas, kad no priekšnama puses atskan balsis. Ciemos nevienu negaidām, pagalmā svešu auto nemana – laikam Eduards tā skaļāk pa telefonu runā. Tomēr pēc brīža viņš nāk mani pasaukt.
Priekšnamā stāv vīrs maskā un sniedz lielu kasti – uz tās rakstīts mans vārds. Kurjers piegādājot sūtījumu, tikai vēl jāaiziet līdz mašīnai un jāpaņem dokumenti, ko parakstīt. “Kurjera” acis šķiet tādas kā viltīgas, tādas kā redzētas. Kamēr šis iet līdz mašīnai, aši atplēšu kastes stūrīti un, pamanot vienu priekšmetu, pār mani nāk apskaidrība. Kopā ar to atgriežas arī vīrs, turot rokā Pingvīngrāmatu – vai varot lūgt autogrāfu?
Manā priekšā stāv laipnais šoferītis, kuru pie mājas nostopēju pirms trīs ar pusi gadiem. Uzzinājis, ka dodos uz savu trešo Santjago ceļu, viņš toreiz mani aizvizināja ne tikai līdz Rīgai, bet līdz pašām lidostas durvīm. Vēlreiz mūsu ceļi krustojās Kocēnu tirdziņā, kur mēs ar Ligiju kūlām zaļos kokteiļus, bet viņš andelēja keramikas bļodiņas.
Tad nu saku vīram, ka esmu viņu atšifrējusi un godīgi atzīstu, ka vārdu gan esmu aizmirsusi. Viņš to atgādina, bet esmu tā apmulsusi no notiekošā, ka tas izkrīt pa ausi ārā, neaizķeroties smadzenēs. Trešo reizi prasot, šis jau smejas un saka, ka, lai rakstot grāmatā, ko gribot, finālā tomēr izdodas ierakstīt pareizo versiju.
Mirkli patērzējam ar Jāni par dzīvi, dzeju un dzērvenēm – tās viņš lasot, prāta un dvēseles mierināšanai, šoruden samierinājis veselus 120 litrus. Lai arī dzērveņu lasīšana ir mana mīļākā nodarbe, šogad esmu apēdusi vien pāris saujas piemājas purvā, bet lielā lasīšana un ierastā krājumu gatavošana gājusi secan, jo dzērveņu laikā “izklaidējos” ar kovidu. Arī Jānis pamanījis manu kovida pieredzi un tad nu līdz ar glītu keramikas bļodiņu, vaska svecīti un sveicieniem, atvedis kārtīgu dzērveņu vitamīnu devu – veselībai un svētku priekam! Nu, kā lai netic brīnumiem? Paldies!
Diāna Beļavska
Cik feini, vai ne? UN atceroties stāstu par Ceļa sākumu, kā reiz gadījās ka es to ar lasīju, tātad piesekoju Tev:) Cik pasaule ir maziņa! UN labā ir vairāk šajā pasaulē nekā tas ne visai labais.