Uz Porto pa diedziņu

Pārlaižu acis mājai, viss šķiet kārtībā. Nu ko, tiekamies pēc pāris nedēļām. Veļu somu plecos un dodos ceļā. Esmu sarēķinājusi laiku ar rezervi – stunda atvēlēta tikšanai līdz Rīgai, vēl stunda, lai tiktu no centra līdz lidostai. Plāns B ir braukšana ar diviem autobusiem, bet pirms tam pamēģināšu ar stopiem tikt līdz Rīgai.

Nostājos šosejas malā un ieskatos pulkstenī. Ir 9:41. Saule spīd un mašīnu plūsma ir laba. Pavisam drīz nobremzē sudrabots kumeļš, šoferis noceļ no blakus sēdētāja beņķa kasti, lai atbrīvotu man vietu, un mēs dodamies Rīgas virzienā. Ir 9:43.

Mans jautājums par kastu saturu, ar kurām piekrāmēta visa mašīnas aizmugure, pārvēršas garšīgā stāstā. Izrādās, man blakus sēž Jānis Balodis, Vaidavas keramikas veterāns, kas šim uzņēmumam veltījis 37 gadus. Pēdējos gadus gan vadības groži nodoti dēla rokās, bet arī Jānim mierīga pensija nespīdot – te darbnīcā pēc remonta prasās, te kādam prece jāaizved (kā šodien). “Ziniet, Kauperam ir tāda dziesma – “Es kalpoju par kalpu sev. Man algas nav un nevajag” – tā ir mana himna, katru rītu nodziedu,” Jānis smiedamies uzsit pa stūri. Šodien viņš ved preci uz Arkolatu, no kurienes tā ceļo uz Rito veikaliem, tāpat Vaidavas trauki nopērkami Rimi Klētīs, veikalā Rija un citviet. “Dažiem traukiem ir tādi minimāli vizuālie defekti, piemēram, mazs punktiņš, tāds kā cilvēkiem dzimumzīme”, Jānis stāsta. Ar tiem viņš braukājot apkārt pa tirdziņiem, tā tiekot pie kāda eiro, par ko ziemā aizbraukt paslēpot. Ja neaizbraucot, kaut kas dzīvē nešķietot pareizi.

Uzzinājis, kurp esmu sataisījusies, Jānis māj ar galvu un saka, ka daudz lasījis un dzirdējis no citiem par Santjago ceļu. Arī pats savulaik piedalījies visādos piedzīvojumos – braucis ar raftiem Nepālā, bijis viens no dalībniekiem ekspedīcijā, kurā latvieši meklējuši Aleksandra Laimes pēdas Venecuēlā.

Pa ceļam esam tā aizpļāpājušies, ka palaižam garām pagriezienu uz Arkolat noliktavu. Ar mazu līkumiņu nonākam pie tās, Jānis nodod preci un aizvizina mani līdz pašām lidostas durvīm. Uz šādu servisu es, protams, cerējusi nebiju, tāpēc saku Jānim lielu, lielu paldies. Viņš tik atmet ar roku – “nav par ko”. Apmaināmies ar kontaktiem un spriežam, ka būtu forši vēl kādreiz saskrieties. “Kazi, varbūt tomēr iedvesmošos un kādu dienu noiešu to Santjago ceļu”, viņš atvadoties saka un aizbrauc savā dzīvē.

Esmu tā sajūsmināta par šādu ceļojuma sākumu, ka automātiski izeju drošības kontroli un nonāku pie iekāpšanas vārtiem. Tad attopos, ka kaut ko tomēr esmu aizmirsusi – izņemt skaidru naudu, kas ārvalstīs varētu maksāt kādu procentu. Brīdi cīnos ar slinkumu un neziņu, vai bez problēmām tikšu atpakaļ, tad tomēr saņemos un atgriežos ārpusē, kur dzīvo bankomāti. Tieku pie dažiem oranžiem papīrīšiem un dodos atpakaļ uz iekāpšanas zonu. Lidostas skeneris neko neprotestē, kad vēlreiz piedāvāju viņam iekāpšanas kartes svītru kodu. Atkārtoti jāizstāv drošības kontroles rinda, tad atkal esmu pie vārtiem.

Viena no lielākajām dilemmām šoreiz bija – kuru somu ņemt. Izmēra pēc varētu ņemt mazāko, ar kuru pamatā ceļoju pēdējos gadus, bet tā nav tik ērta iešanai kā 60 + 10 draudzene. Vēlreiz rūpīgi to pārmērojot, secināju, ka brīnumainā kārtā lielā soma kvalificējas Ryanair rokas bagāžai. Izlemts! Tomēr pavisam mierīgi jūtos vien tad, kad jau sēžu lidmašīnā un soma godīgi sēž plauktā virs manas galvas – tiešām ietilpst bez problēmām.

Lai gan esmu krāmējusies tiešām rūpīgi, pašlaik somas svars ir 11 kg bez ūdens. Tas ir daudz. Ceru, ka pāris kilo aizņem pārtika, kuru šoreiz esmu sagatavojusi ceļa startam – siermaizes, rutks, šokolāde un pankūku kalns. Jāatceras nosvērt soma atpakaļceļā, lai iegūtu objektīvus rādītājus.

Pēc ilgākām pārdomām atstāju mājās pretlietus bikses un pančo, atstājot vien plānu neilona jaku, kura, cerams, aizturēs lietu vismaz iesākumā. Somai ir labs un pārbaudīts pārvalks, bet ar slapjām biksēm esmu samierinājusies jau iepriekš. Kā saka Ināra – ātri iesi, nejutīsi. Tā kā ejamie zābaki nav labi pārbaudīta vērtība, tad apsvēru domu paķert līdzi arī vēl botas, tomēr tās palika mājās. Tāpat kā pieres lukturītis, ja vajadzēs, izmantošu mobilo telefonu. Somā, papildus ierastajām lietām, nonāca kastīte pārtikai, šoreiz esmu iecerējusi pamatā gatavot “mājās” un ņemt līdzi brokastis un pusdienas nākamai dienai. Vai tā izdosies, nezinu, jo man varētu būt problēma ar laika resursiem ēst gatavošanai. Paralēli ierastajām svētceļnieka nodarbēm – iešanai un veļas mazgāšanai – man katru dienu pāris stundas aizies rakstu darbiem un bilžu šķirošanai, tad vēl viena stunda būs jāatvēl jogai, jo esmu finiša fāzē vienai no krijām, vēl atlikušas septiņas dienas. Un visam pa vidu jāatrod brīdis, lai aprunātos ar citiem ceļiniekiem, kas ir neatņemama šī piedzīvojuma sastāvdaļa.

Kamēr dzīvojos pa Rīgas lidostu, atnāk draudzības uzaicinājums feisbukā no Aigara Lauža. Paskatos profilu, izskatās prātīgs, apstiprinu aicinājumu. Pēc brīža seko arī vēstule no Aigara. Ir divi iemesli, kāpēc šo visu pieminu.

Pirmais. Nesen uzzināju par trim latviešu riteņbraucējiem, kuri aizripojuši līdz Pita salai, kas atrodas netālu no Jaunzēlandes, bet pavisam tālu no Latvijas. Savukārt, Aigars, kā izrādās, ar velo mērojis ceļu no Londonas līdz Ķīnai. Tātad, vēls viens dulls latvietis, urrā! Par Aigara piedzīvojumiem un maršrutu sīkāk var uzzināt http://lauzis-ontheroad.tumblr.com.

Otrais. Kā Aigars uzzinājis par manu eksistenci? Ķīnā viņa ceļi krustojušie ar KG, ķīnieti, kurš ceļoja kopā ar Oļu no Baltkrievijas, ar kuru es sapazinos Kambodžas tempļu priekšpilsētā Seam Reap. Pēc tam mēs kopā ar KG devāmies uz jestro cirka izrādi Batambangā un turpinām draudzēties virtuāli. Nure, ir vajadzīgs viens ķīnietis, lai divi latviešu ceļotāji uzzinātu viens par otru. Rekur šie abi vienā kadrā.

Lidojumam uz Brēmeni paceļamies desmit minūtes vēlāk, tomēr, nosēžoties lidostā, atskan ierastās Ryanair taurītes par ierašanos laikā. Man līdz iekāpšanas laikam nākamajā lidmašīnā atlikušas 20 minūtes. Blakussēdētāja mierina, ka Brēmene ir maza lidosta un es noteikti paspēšu. Esmu Brēmenē bijusi tik sen, ka atceros vien to, ka tramvajs aizdzindzina no lidostas līdz pat vecpilsētai.

Jā, lidosta tiešām ir maziņa. Lai arī atkal jāiziet drošības kontrole, viss norit bez aizķeršanās un esmu pie vārtiem brīdī, kad balss skaļruņos paziņo par iekāpšanas uzsākšanu. Palūdzu meitenei rindā pirms manis pieskatīt somu, aizskrienu līdz tualetei veikt šķidrumu apmaiņu. Kā parasti, uzpildu mazo pudelīti ar ūdeni no krāna, lai nenoslāpstu ceļā uz Porto. Man šķiet, ka Eiropā teju visur var dzert krāna ūdeni, īpaši jau Vācijā. Galu galā, ja mans vēders tika galā ar Indijas par brīvu pieejamo ūdeni, par šo nu viņam nevajadzētu brīnīties.

Brēmenes lidostā uz brīdi pat izdodas pieslēgties wifi, lai saņemtu atbildi no šovakara namamātes – jā, būšot ok, ja es ieradīšoties ap astoņiem. Ideāli. Mierīgu sirdi rāpjos nākamajā lidmašīnā un drīz vien zaļā Vācija pazūd aiz mākoņu segas.

Portugāle sagaida vēl zaļāka. Aiz lidmašīnas loga rosās darbinieki krekliņos īsām, te jau ir īsta vasara. Metro no lidostas aizvizina līdz pilsētas centram. Brīdi apsveru, vai doties pa taisno pie saviem kaučsērfinga hostiem vai tomēr drusku paklīst pa pilsētu. Uzvar doma par pilsētu un es ar visu lielo somu kāpelēju pa pilsētas pakalniem. Iesākumā nepazīstu nevienu ielu, bet, nonākot pie centrālās dzelzceļa stacijas, atmiņa lēnām atgriežas. Aizstaigāju līdz katedrālei, lai uzzinātu, kādos laikos var tikt pie svētceļnieku pases. Šodien katedrāle jau ir ciet, bet rīt no deviņiem viss notikšot. Pirms manis tūrisma birojā darbinieku izprašņā kāds spāniski runājošs elements. Klausos ar ziņkāri. Neba sarunas saturs mani interesē, bet gan tas, vai spēšu saprast teikto. Par spīti tam, ka pēdējos mēnešus spāņu valoda atstāta novārtā, saprotu pilnīgi visu. Prieks!

Mazliet palādēju mobilo tālruni, lai pašā svarīgākajā brīdī nepaliktu bez kartes atbalsta un tad dodos meklēt naktsmājas. Lēnām satumst un autobuss mani vizina aizvien tālāk no centra. Gala pieturā kopā ar mani palikusi viena sirma kundzīte, kurai apvaicājos pēc man nepieciešamās ielas. Es jautāju spāniski, viņa atbild portugāliski, bet kā nebūt saprotu, ka arī viņa dzīvo tajā pašā ielā. Beigās vēl izrādās – gandrīz kaimiņos maniem uzņēmējiem.

Durvis gan atver jauns puisis, kas nav neviens no profila bildē redzētajiem saimniekiem. Bet vieta esot pareizā, lai tik nākot iekšā. Tikai tagad sajūtu, cik nogurusi esmu. Viņiem šeit ir pusdesmit vakarā, bet mums jau pusdivpadsmit. Tomēr, kad pēc brīža pārrodas saimnieki, saņemos un eju komunicēt. Kad šie sāk gatavot vakariņas, saprotu, ka esmu ne vien nogurusi, bet arī izsalkusi. Finālā mums izvēršas brīnišķīgs vakars – ar vakariņām, jokiem un sarunām. Vakara gaitā pievienojas vēl viena meitene, kas šeit “sērfo”. Viņa ir no Spānijas, attiecīgi šovakar ap galdu skan spāņu, portugāļu un angļu valodas kokteilis. Kad arī šeit iestājas pusnakts, beidzot dodamies pie miera.

p.s. Šodien jāiztiek ar telefona bildēm, jo fotogrāfijas no SD kartes vienkārši pazuda. Joder!

Izdevumi:

Transports: 3,75 eur (2,55 metro uz centru, 1,20 autobuss uz naktsmītni)

Internets: 1 eur

Kopā: 4,75 eur

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s