Pievakarē iegriežam pagalmā pie garas koka ēkas, mums seko vēl viena mašīna ar piekabi. No tās izkāpj Agris, Lukstu kroga saimnieka Reiņa brālēns, kurš atbraucis aizņemties betona maisītāju. Padzirdējis par mūsu maizes krāsns interesi, viņš zina stāstīt, ka arī kaimiņu mājā tāda esot un iespējams noorganizēt tās apskati. Vēl mirkli parunājušās ar mutīgo vīru, ejam iekšā šodienas apskates objektā – Lukstiņos, kas senāk bijis pazīstams kā Lukstu krogs. Mājas nosaukums cēlies no netālu esošajām lukstu pļavām – tās esot tādas pļavas, kas rudenī un pavasarī applūstot – par to parūpējoties netālā Gauja, bet vasarā pļavas ir pļaujamas. Mūsdienās gan vairs ne, jo tajās saauguši brangi ciņi.
Iesākumā pastāstām saimniekam, kas mēs esam un ko šeit meklējam, tad ķeramies pie maizes krāsns izpētes un izmērīšanas. Nomērījusi krāsns muti un kurtuves velves augstumu, Inita ar sajūsmu konstatē, ka arī šai mājā proporcijas nav kā pēc mūrniecības grāmatas, bet, visticamāk, krāsns meistari zinājuši, ko dara. Maizes krāsns šobrīd pamatā kalpo kā siltuma avots, saimnieki tajā esot cepuši arī picas, bet maizi nav iznācis – trūkstot zināšanu par cepšanas procesa niansēm.
Kad lejas krāns nomērīta, kāpjam uz otro stāvu – arī tur atrodas krāsns, par kuras izmantošanu īstas skaidrības nav. Krāsns iekšpusē atrodas velve, kas liek domāt, ka arī šeit varētu būt cepta maize, tomēr krāsns izvietojums otrajā stāvā šķiet dīvains – nest smago abru augšup un kukuļus lejup nevarēja būt viegli.
Kamēr mēs riktējamies ap augšas krāsni, Reinis aiziet uz klēti pameklēt maizes cepšanas piederumus. Viņš atgriežas ar divām lizēm un nelielu abru. Apbrīnojam un izmērām arī šos priekšmetus un izvirzām hipotēzi – tā kā abra ir neliela un vienai lizei ir īsāks rokturis, kas būtu neparocīgs lejas krāsnij, varētu būt, ka augšas krāsnī cepta baltmaize, karašiņas, pīrāgi vai citi smalkumi, pēc kuriem krogā noteikti bijis nerimstošs pieprasījums.
Pabeigušas mērīšanas darbus, piesēžam uz sarunu ar saimnieku Reini un viņa sievu Līvu. Viņi stāsta, ka šo vietu 90-to gadu sākumā iegādājušies Reiņa vecāki, kuri gribējuši vasarās dzīvot kārtīgos laukos, nevis rušināties mazdārziņā. Tolaik šeit vēl dzīvojuši arī vecie saimnieki krietnos gados, kuri drīzi vien pārcēlušies uz debesu krogu. Vecajiem saimniekiem padomju gados nācies māju dalīt ar vēl citiem īrniekiem, jo diviem cilvēkiem dzīvojamā platība bijusi par lielu. Savukārt pirmās Latvijas neatkarības laikā, izveidojoties ceļam no Dzērbenes uz Urli, šeit bijis krogs – te varējis gan zirgus atpūtināt un pabarot, gan paši ceļinieki atpūsties un atgūt spēkus. Reinis gan zina stāstīt, ka ar laiku krogs pārvērties par sava veida pansiju, cilvēki šeit uzkavējušies un dzīvojuši ilgāk.
Šobrīd Reinis un Līva uzturēšanos šeit dala ar dzīvi Rīgā, jo gluži visus darbus attālināti neizdodas veikt. Lai dzīve Lukstiņos būtu tīkamāka gada aukstajā laikā, paralēli maizes krāsnīm un čuguna krāsniņām, ierīkota arī moderna apkures sistēma, kas vadāma attālināti. Modernais un senais šajā vietā sadzīvo pavisam dabiski – saimnieki paveikuši milzīgu darbu, atjaunojot un uzlabojot šo vietu. Ēkas galā Reinis iekārtojis kokapstrādes darbnīcu, man šķiet, ka tā izskatītos viens no stūrīšiem manā Paradīzē. Apkaimi un citas ēkas šoreiz apskatīt nav vaļas, jo augusta nogalēs tumsa atnāk negaidīti ātri.
Atvadoties Inita nošņāpj ciemakukulim no dažādām maizēm, kas šorīt ceptas Auļukalna muižā. Nogaršojuši maizi, Reinis un Līva kļūst domīgi – varbūt tomēr būs arī pašiem jāiemēģina roka maizes cepšanā.
Maizes ekspedīcijas notiek ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.
2021. gada 30. augusts