Auļukalna muižas kaimiņmāju Dzilnu saimnieki – Baiba un Guntis – mūs sagaida ar ziņu: kūpinātavā gatava top milzu karpa. Norunājam, ka karpa būs tā, ka diktēs sarunas gaitu un brīdi, kad jāņem pauze. “Mēs varam pagaidīt, bet karpa ne”, secina Inita.
Māja, kurā notiek saruna, savulaik celta kā saimniecības ēka un maizes krāsns te nav. Tā bijusi netālajā dzīvojamajā ēkā, kas pirms vairākiem gadiem gājusi bojā ugunsgrēkā. Sākotnēji maizes krāsni izmantojuši mājas apsildīšanai, bet tad tā nojaukta, jo bijusi pavisam čābīgā stāvoklī. Šobrīd saimniecības ēka pārbūvēta dzīvošanai, tai piebūvēta omulīga stiklota veranda, kurā notiek mūsu saruna.
Saruna mūs aizved uz Valstkalnu māju dziļā mežā, Mīlakšu pusē, uz kuru pat lāga ceļš nav vedis. Valtskalnus Gunta tēvs iegādājies, lai ģimene varētu dzīvot lauku vidē un uzaudzināt četrus bērnus. Kolhozā alga bijusi 40 kapeikas dienā, par to nekas nav sanācis, tāpēc iztikšanai bijusi jāveido sava saimniecība. Kolhozs oficiāli ļāvis turēt vienu govi un vienu teli, tāpēc gaļas bullītis ticis slepus turēts mežā. Pa vasaru to varējis nobarot, rudenī nokaut un aizvest uz tirgu – tad sanācis bērniem skolas lietas sapirkt. Guntis atceras, ka zāli pļāvuši un sienu gādājuši pa mežmalām, mežs devis arī ogas un sēnes. Īpašā cieņā bijušas brūklenes, kas glabājušās arī bez cukura, ko tolaik bijis teju neiespējami dabūt, kā arī bērzlapes, kas tikušas sasālītas lielā spainī un ēstas visu ziemu. Saldumam audzējuši cukurbietes un vārījuši no tām sīrupu. Saimniecībā bijušas arī aitas, lai būtu pašiem sava vilna, no kā cimdus un zeķes noadīt.
Tā nu vecāki, paralēli kolhoza darbiem, cīnījušies arī pa savu saimniecību, īpaši mamma, jo tēvs bieži bijis prom meža un citos darbos. Vecākie bērni pa nedēļu mācījušies un dzīvojuši Drustu internātskolā, tāpēc galvenais palīgs mājas darbos, tostarp maizes cepšanā, bijis piecgadīgais Guntis. Visi darbi veikti bez elektrības, tā ievilkta vien tad, kad Guntim bijuši 10 gadi.
Maizi cepuši pa sestdienām. Mamma ņēmusies ap mīklas gatavošanu, bet Gunta uzdevums bijis sakurināt krāsni. Tā vairāk nekā trīs stundas kurināta ar pagaru alkšņu malku. Krāsns mutei priekšā likts aizvars, atstājot mazu vilkmi, lai tā siltu lēnām un neplaisātu. Guntis atceras, ka krāsnij bijuši vairāki šīberi – pirmais lielais taisīts ciet, kad krāsns izkurināta, bet dūmi nākuši caur otru atpakaļ uz krāsns priekšpusi – tajā vietā varējis droši dedzināt skalu, lai cepšanas laikā redzētu, kā izskatās maize. Kad krāsns izkurējusies, ogles saraustas pannā un nestas prom.
Otrs Gunta uzdevums bijis salasīt kļavu lapas. Tās saliktas uz galda, uz lapām pakaisīti milti, tad turpat uz galda saveidoti kukuļi un visi pēc kārtas ar lielu lāpstu šauti krāsnī iekšā. Pašu recepti Guntis detaļās neatceras. Atminas to, ka muldas maliņā stāvējis sakaltis mazs mīklas gabaliņš – ieraugs, kas atmērcēts katrā nākamajā cepšanas reizē. Tāpat Guntis atceras, ka pirms kukuļu likšanas krāsnī, māte uz kukuļiem iespiedusi ar pirkstiem divus punktiņus trīs rindās, kā arī kaut ko pie sevis runājusi. Maizes cepšanas gudrības mammai iemācījusi kaimiņos dzīvojusī Ķepīte jeb Ķepu māte. Kad kukuļi izcepušies, tie apsmērēti ar olu, sasegti un atstāti atpūsties. Svaigu maizi tā uzreiz nedrīkstējis ēst, bet nākamajā dienā gan. Sestdienā, kad maize izcepta, no skolas atgriezušies bērni, pirmdienas rītā tēvs ar zirgu viņus atkal aizvedis uz internātu, maize un gaļa dota līdzi, jo skolā vakariņas bija katram pašam jāgādā. Atlikušie kukuļi ietīti linu drānā un noglabāti aukstajā kambarī. Vienā reizē cepti kukuļi seši – citreiz cepta rupjmaize, citā reizē baltmaize vai karašiņas.
Īpašs stāsts Guntim ir par miltiem. Vēlākos laikos to iegādājušies autoveikalā, kas braucis no Smiltenes, bet sauvulaik veduši tos malt pie tēva drauga Upeskrieva uz Dunijām. Tā kā Palsas upes līmenis griezis dzirnavas vien pavasara kusnī, tad bijis jāsamaļ vairāk miltu nekā var īsā laikā patērēt. Lai miltos nemestos kukaiņi un tos neapskādētu grauzēji vai citi mošķi, miltu maiss ielaists akā zem ūdens. Kad pienācis laiks miltus lietot, tas izcelts no akas – izmirkuši bijuši vien daži ārējie centimetri, kas atdoti cūkām – pārējais maiss bijis pilns ar augstākā labuma miltiem. Maisi bijuši pamatīgi – mazie uz kādiem kilogramiem 50, bet lielajos bijuši visi 80 – 100 kg, vīri pa diviem cēluši. Tādus maisus bijis arī vieglāk atvest no dzirnavām, tie stabili turējušies ratos.
Kad saimnieka iztaujāšana iet uz beigām, ienāk ziņas, ka arī karpa gatava – tā patiešām ir tik liela, ka pietiek visai mājinieku ģimenei, mūsu pacienāšanai un vēl tad krietna daļa paliek pāri. Pamielojušies dodamies ekskursijā pa māju. Kad kolhozi sabrukuši un sākušies neatkarības gadi, Guntis ar domubiedriem Drustos nodibinājis pirmo SIA un plānojuši pievērsties maizes cepšanai. Tomēr līdz tai nav tikuši un katrs pievērsies savam rūpalam – Guntis izveidojis cūku fermu ar 300 šķirnes dzīvniekiem, tomēr 2010. gadā fermu likvidējis – nerentējās. Tomēr vieta tukša nestāv – tagad fermas telpās izveidota improvizēta izstāžu zāle, kur var aplūkot Baibas un Gunta veidotos darbus – gleznas, šallītes, lampas un dažādus koka krāšņumus. Tepat vietu radušas arī kokapstrādes iekārtas, neliels gateris, darbnīca.
Mājas priekšā zeļ krāšņa puķu dobes, blakus briest lauciņš ar rudens veltēm, tālāk redzama nojume, kuru no augošām klūgām ar saimnieku palīdzību savijusi pati daba. To gan aplūkojam vien no tālienes, jo sāk pamatīgi līt un mums laiks posties mājup – Miervaldim beidzies diendusas laiks.
Maizes ekspedīcijas notiek ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.
2021. gada 8. augustā
