Ja es zinātu, kas mūs sagaida šī vakara naktsmājās, muļķīgus jautājumus neuzdotu, bet šobrīd vienīgais, ko zinu par šo vietu, ir nosaukums – Gulbiškas. Ir vēla pēcpusdiena, mēs ar fotogrāfu Gvido jūtamies manāmi izsalkuši, bet vienīgajā Ļaudonas kafejnīcā šodien ir bēru mielasts. Brīdi apceram ideju ierasties tajā un izlikties par attāliem nelaiķa radiniekiem, bet līdz darbībai netiekam. Piestājam pie veikala, un es zvanu uz Gulbiškām ar visai praktisku jautājumu – vai līdz ar gultasvietām varēsim sarunāt arī vakariņas? Noraidošas atbildes gadījumā esam gatavi iepirkt proviantu bodē, un tad meistarot tās saviem spēkiem. Izdzirdējusi manu jautājumu, saimniece Baiba sāk skaļi smieties un saka, lai neķer kreņķi un brauc tik pie viņiem – Gulbiškās vēl neviens neesot palicis badā.
Drīz vien iestūrējam darbīgas saimniecības vidū un sasveicināmies ar Baibu. Viņa mums norāda uz nelielu vasaras namiņu pļavas malā un saka, ka tas šonakt būšot mūsu rīcībā – lai tik ejot un iekārtojoties. Tā arī darām. Uzliekam lādēties katrs savas tehnikas uzpariktes, mazliet atpūšamies, tad ejam apskatīt saimniecību.
Centrālās Gulbišku ēkas ir 1920. gadā celtā kūts un dažus gadus vēlāk tapusī māja, kas pēdējos gados piedzīvojusi krietnus uzlabojumus, bet neiebilstu pret vēl dažiem. Nedaudz nomaļus slejas šķūnītis un klētiņa, kas uz šejieni pārcelta no kalna augšas ceļmalā, jo tur ik pa laikam viesojusies garnadži. Kādreiz klētiņai bijušas divas daļas – drēbju un graudu, pārcelšanu piedzīvojusi graudu daļa. Tās apcirkņos, deviņdesmito gadu beigās, divdesmito sākumā, savas rosīšanās pirmsākumos graudus glabājuši arī šī brīža saimnieki. Tagad ar lopiem saistītās ēkas un iekārtas pamatā atrodas bijušajā lidlaukā, kas atrodas pāris kilometrus tālāk. Šo saimniecības daļu vietējie tā arī sauc – lidlauks!
Ēku jaunpienācējs ir pirtiņa, kas uz Gulbišķām atceļojusi pērnā gada oktobrī. Vecā pirts aizgājusi “zilās liesmās”, kad onkulis ar medību biedriem nav zinājuši mēru kurināšanai un droši vien kam citam ar. Man visvairāk acis piesien siltumnīca, kur zaļo maija beigām neparasti lekni tomāti, redīsi un spināti.
Ēkas var spoguļoties kādā no diviem dīķiem. Tālākais no tiem apjozts ar žogu, lai kāds mazais tajos netīšām neieveltos. Lai gan tam īsti Gulbiškās nav laika – jālēkā pa batutu, jāšūpojas šūpolēs, jābrauc ar velosipēdu, zāles pļāvēju vai kvadraciklu. Kad darbi atļauj, arī lielie mēdz uzspēlēt volejbolu vai florbolu, bet ziemā uz dīķiem iet vaļā slidošana un hokeja mači, neiztrūkst arī slēpošana un ragaviņu prieks. Šejienieši iecienījuši arī galda spēles – sākot no klasiskās Zolītes līdz Katanas ieceļotajiem un citām modernākām spēlēm.
Vēl Gulbišku saime labprāt iet pirtī. Arī mēs, pēc vietas aplūkošanas un uzkodām, esam aicināti pievienoties vakara sadaļai – ar pirtī iešanu un šašliku cepšanu, kas tiek veikta radinieka pašmetinātā grilā.
Procesu vērīgi uzrauga abi šejienes dukši – Čārlijs un Grasis. Mazais takšveidīgais radījums izceļas ar savu smaidu – īpašos prieka mirkļos viņš aizgūtnēm vicina asti un atņirdz zobus smaidā. Tas tik tiešām esot smaids, nevis dusmu izpausme – tiekam brīdināti, lai nedomājam, ka šunelim kas nelabs prātā.
Tā nu mēs pavadām vakaru klapējot odus, ejot pirtī, cienājoties ar labumiem un tērzējot ar šejieniešiem. Sajūta ir tāda, it kā mēs būtu atbraukuši ciemos pie attāliem radiem vai sen nesatiktiem draugiem. Droši vien citādāk šeit nemēdz būt, jo Gulbiškas bieži uzņem ciemiņus – kārtīgi jampadrači esot Jāņos un kartupeļu talkās, kad sabrauc jaunās paaudzes draugi, studiju un korporācijas biedri, radi. “Viss Feisbuks sabrauc”, smejas Ilze, Baibas vīra, šejienes saimnieka Jāņa brāļameita. Jāņa znots Lotārs parasti uzņemoties vakara vadītāja lomu, viņam esot tāds pedagoģisks piegājiens, bet Ilzes vīram Rūdolfam patīkot sasēdināt viesus traktora piekabē uz vest lidostu “sightseeing” tūrē. Ilze piebilst, ka Gulbiškas esot mājas, uz kurām cilvēki tiecas.
No rīta, kopā ar Baibu, dodamies tūrē uz lidlauku. Tiesa, mēs sēžam auto, nevis traktora piekabē, lai gan to šeit netrūkst – ne traktoru, ne dažādu tiem klāt kabināmo ierīču. Kad lūdzu uzskaitīt saimniecībā izmantotās tehnikas vienības, Baiba nopūšas, aizver acis un sāk saukt – arkli, kultivatori, sējmašīnas, veltņi, šļūces, dažādu veidu ecēšas (ganību, sējumu), kombains, siena pļaujmašīna, prese, skābbarības piekabe, parastā piekabe, kalte. Tad vēl esot aptuveni septiņi ejoši traktori, nerunājot par tiem, kas “stāv pie šķūņa”. Divdesmitpiecītis, Valtra, Dīvs, Mupsis – katram ir savs vārds. Mupsis, piemēram, pie sava vārda ticis, jo tā dokumentos bijis rakstīts, ka šis ir “mašina uboročno pogruzačnaja” (MUP).
Arī visiem lopiņiem ir savi vārdi, kā arī numuri, pie kā šie tiek piedzimstot. Parasti bērniem liek vārdus uz tā paša burta kāds ir tēvam – bullim Augustam bērnu vārdi sākas ar A, Ikara bērni ar I, Leo ar L – tā nu še dzimuši Lego, Irsis, Lolipops, Igreks, Ipolits… Dažreiz esot tā, ka oficiālais vārds ikdienā netiekot lietots, bet gan indiāņu vārds jeb iesauka, ko lopiņi iegūst dzīves laikā – piemēram, 007 numuram bijusi iesauka Aģents (dzimšanas vārdā Kalla), īsta barvede bijusi; Līgās dzimusī govs tā arī saukta visu mūžu – par Līgu. Ir bijusi Šķībradze, Trijstūris, Iņ un Jaņ.
Upītēm vārdi nav no jauna jāizdomā – lopiņi padzeras no Antonīcas, Savītes, Svirējas, Vesetas, kā arī mazliet attālākās Misenīcas, Bērzaunes, Šubrokas, kas atrodas kalnainākā apvidū, kuri tiek dēvēti par Himalajiem.
Puse no bioloģiskās saimniecības rūpēm ir gaļas lopi, otra – graudkopība. Tiek apstrādātas pļavas, sēts zālājs, rudzi, auzas, mieži, kartupeļi, pupas (lopbarībai), neiztiek arī bez piemājas dārza. Kad vaicāju, kas Gulbišķās tiek ēsts visbiežāk, Baiba atbild ar daļēju joku – brieža steiks! Meža zvēri nodarot nopietnus postījumus – viņus neatturot ne sētas, ne elektriskas gans. Gados, kad lietavas neļauj kombainam tikt uz lauka, brieži esot ļoti priecīgi par gatavajiem graudiem. Tā nu viens no veidiem, kā pasargāt sējumus un sienu, ir medības. Saimniekošanu mēdzot patraucēt arī pārlieku liels sausums, slapjums un lopu slimības, bet nekas pārāk traks neesot bijis. Arī cilvēki parasti tiek galā paši saviem spēkiem un ārsta palīdzību meklē vien tad, kad “ir lielas ziepes”. “Puse slimību ir no nerviem, otra puse – no kuņģa,” smejas Baiba. Bet, protams, piebilst, ka ilgās stundas traktorā un smagie lauku darbi neesot joka lieta.
Ik pa laikam Gulbiškās gadījušās arī nervus kutinošas situācijas, kuras gan tagad tiek pieminētas ar smaidu. Mājai bijusi centralizētā apkure, kas darbojusies, kurinot krāsni ar cirkulācijas sūkni, kas parasti uz nakti tiek slēgts ārā, lai bez jēgas negriežas. Viens mājinieks, gulēt ejot, izrāvis štepseli, cits, pusaizmidzis, redzot, ka vēl ir oglītes, piemetis malku. Tad pa nakti katls aizgājis pa gaisu, izspēris durvis, izgāzis sienu uz vannasistabu, bet drēbju pakaramo iesviedis dušas kabīnē. Cits stāsts vēsta par žāvētavu, kas pa gadiem bijusi pievilkusies ar taukiem. Kādā karstā vasaras dienā tā skaisti aizgājusi. Bet gaļu paspējuši izņemt.
Senākā pagātnē kādu ziemu ārā bijuši vairāk nekā mīnus 30 grādi. Vienā no istabām atrodas balta podiņu krāsns, kas parasti kurināta vienu reizi dienā, bet dēļ aukstuma iekurināta divreiz jeb citiem vārdiem sakot – tikusi pārkurināta. Vakarā jutuši, ka istaba pildās ar dūmiem, bet neko degošu neredz. Par krāsns meistaru bijis stāsts, ka vecais meistars, laikam vācietis, bijis dikti ticīgs, metis tik krustus un komandējis, bet zellis mūrējis. Tad nu podiņu krāsns tikusi nepareizi uzmūrēta, vienā stūrī starp krāsni un podiņiem ir atstāta tāda kā tukša kabata, kuru laika gaitā žurkas piebirdinājušas ar visādiem krikumiem no bēniņiem. Kolīdz sapratuši, ka sabirušais sācis gruzdēt, lauzuši podiņus vaļā un sūkuši drazu ar putekļu sūcēju ārā. Viss beidzies labi.
Mājā saglabājušās daļa veco mēbeļu. Pusdienu galdu, pie kura tiekam lutināti ar gardumiem, stāstiem un seno fotogrāfiju kalniem, taisījis vecvectēvs. Ārā pie virtuves loga stāvējis skrūvbeņķis, uz kura viņš darinājis mēbeles un citas saimniecībā derīgas lietas. Jāņa tēva māsa Cilda, kas šai mājā no vecās paaudzes nodzīvojusi visilgāk, palikusi vecmeitās ar visu sagatavoto pūru. Krāšņos cimdus, kurus gan Cilda neesot pati adījusi (viņai vairāk padevusies izšūšana), Baiba drošības pēc ielaminējusi – lai kodes netiek klāt. Klētiņā glabājoties vairāki vērpjamie ratiņi, maizes cepšanas inventārs, dažādi darbarīki – šīs mantas gaidot brīdi, kad mājiniekiem būs laiks tos izlikt un noformēt.
Baiba stāsta, ka retajos vaļas brīžos ģimene cenšas paceļot. Viņai iznācis pabūt Tenerifē, Kaboverdē, AAE, Itālijā, Anglijā, Norvēģijā, Vācijā – daļa braucienu saistīti ar darba lietām, daļa bijuši pilnībā atpūtai veltīti. Jānis, savukārt, pāris reizes gadā aizbrauc paslēpot – tā esot viņa sirdslieta. Visiem kopā reti sanāk ceļot, jo paņemt līdzi četrus bērnus ir gan dārgi, gan sarežģīti, tāpēc braucieni notiek dažādos sastāvos. Savulaik daudz braukuši pa Latviju – gan ar auto, gan laivām, arī tagad cenšoties izkustēties. Ja Zvejnieku svētkos, ko ģimene tradicionāli svin pie radiem Engurē, iegadās slikts laiks – laiž uz Kolku! Šogad Mātes dienā bērni noorganizējuši braucienu uz Raunas Staburagu, Cēsīm. Garākais “ceļojums” bijis bērniem – Laila ar Anci gadu nodzīvojušas Jaunzēlandē. Sākumā strādājušas krogā, tad Ance ar draudzeni tikusi saimniecībā, kur audzē vīnogas un raudzē vīnu. Prom braucot viņām uzdāvināts 300 dolāru vērts vīns, kas stāv nolikts īpašam gadījumam, piemēram, kāzām. Bet, ja tās būs jāgaida pārāk ilgi – gan jau kādu citu iemeslu izdomās!
