Kad vilks dzied, caur sirdi iet

Neviena norāde neliecina, ka nelielais zemes ceļš ved uz Kangarēm. Griežam iekšā, cerot, ka tehnoloģijas mūs aizvedīs līdz meklētajām mājām, nevis ievilinās svešinieku pagalmā ar dusmīgiem suņiem. Ceļš noslēdzas saimniecībā, kuras apkaime liecina, ka šejienieši nodarbojas ar lopkopību: pagalmā stāv divi traktori un dažādas tiem aizmugurē stiprināmas iekārtas, aplokā redzamas lopu barības novietnes, pļavas apņem elektriskais gans.

Puķu dārzā rosās sieviete spilgti oranžā T-kreklā, zilās vilnas biksēs un raibu lakatu galvā. Ieraudzījusi mūs, viņa pārtrauc darbošanos, aiztaisa dārza vārtiņus un nāk mums pretim. “Vai jūs esat īstie?”, viņa sauc pa gabalu un mums top skaidrs, ka esam ieradušies pareizajā vietā.

Aina vedina mūs uz pirtiņas pusi, kurā varēsim mierīgi piesēst un aprunāties. No pirts iznāk saimnieks Josifs, kurš sniedz roku un sasveicinās krievu mēlē. Latvijā viņš ieradies no Ukrainas, lai celtu ēkas un komunismu. Arī Aina savulaik Limbažos nodarbojusies ar to pašu, un Josifs ieskatījies brigadierē. Kopā ar draugu, nolūku un traktoru ieslīdējis grāvī iepretim Ainas mājai, tad gājuši meklēt palīdzību. Iepazīšanas triks izdevies, un tā abi ir kopā jau četrdesmit gadu.

Trešais ar mums apsveicinās Kuzja – balta Rietumsibīrijas laika, kas, tāpat kā vairums šīs mājas vīriešu, ir sajūsmā par medībām. Savukārt, sešgadīgā mazmeita Dana, kas ieradusies paciemoties pie vecvecākiem, izceļas ar čalošanu vienlaikus krievu un latviešu mēlē. Vienu brīdi mazā runā tīrā latviešu valodā, tad pārslēdzas uz krievu, bet brīžiem stāsts ir vienā no šīm valodām, aizvietojot tikai atsevišķus vārdus. Man vajadzīgs kāds mirklis, lai saprastu, ka meitēns vēlas pievērst manu uzmanību, jo uz loga ir “paučok”. Zirneklītis. Vectēvs ir ģeds. Kaķis ir kaķis.

Fotogrāfs Gvido kopā ar ģedu dodas izpētīt saimniecību caur objektīva aci, es piesēžu ar Ainas kundzi uz sarunu pirtī. Vēlāk uzzinu, ka ģeds esot laipni atļāvis Gvido bildēt visu, kas iepatīkas, bet pats ieslīdējis mājas galā pagulēt. Arī Danas tēvs vēl guļ, vakar esot “krietni šašlikus saēdušies”, paskaidro Aina.

Pirts telpā ir garš galds ar soliem, tieku aicināta apsēsties. Lielāko telpas daļu aizņem izlaists ādas dīvāns ar gulēšanai saklātu gultu – acīmredzot, ģeds parasti guļ šeit. Stūrī virs gultas televizors skandē pareizticīgo dziedājumus. Dana cenšas ik pa laikam pārtraukt vai papildināt vecmāmiņas stāstījumu, tad ieslēdz “muļķikus” televizorā un pievēršas ekrānam.

Ierakstīt sarunu Aina nav ar mieru, bet uz stāstīšanu mudināma nav. Arī Ainas valodā ik pa laikam ieskanas kāds krievu vārds, lai krāšņāk raksturotu situāciju. Savu civilvīru viņa sarunā pamatā dēvē par “tēvu”, droši vien piecu bērnu lietotais vārds pielipis arī pašai, retāk par “ģedu”, kādreiz pasprūk arī “vecais”. Savukārt, kad savulaik uz mēnesi pārvākusies dzīvot pie meitas, jo dzīvesdraugs neesot gribējis kādu svarīgu mācību ar labu saprast, atbraucot esot atradusi izkāmējušu Kaščeju Bezsmertniju.

Pēc iepazīšanās abi esot dzīvojuši Limbažos, dzīves apstākļi nelutinājuši. Kad piedzimis pirmais dēls Jurijs (ko vīrs gribējis saukt par Vasīliju, bet Aina nav piekāpusies), dzīvojuši nelielā istabiņā. Īpaši saspiesti esot bijis brīdī, kad pie viņiem ievācies arī Josifa brālis Miša – viņš esot gulējis vienā istabas pusē, pa vidu stāvējusi Jurija gultiņa, bet otrā pusē – Ainas un Josifa gulta. Miša esot nelabi krācis, pat iemešana ar kurpi neesot līdzējusi. Aina atceras kādu nakti, kad istabā ielavījusies žurka un sākusi kāpt augšā pa aizkariem. Baidoties, ka žurka var ko nodarīt mazajam dēlam, Aina modinājusi vīru. Viņš esot laidis ar čību žurkai, tā no bailēm uzlekusi Mišam uz krūtīm, pēc tam iebēgusi sienas caurumā. Miša esot tikai iekrācies vēl spalgāk un gulējis tālāk. Vēl Mišam ļoti paticis pucēties – lai izmazgātu uzvalku, esot izlietojis visu veļas pulvera paciņu, kas tai laikā bijis dārgs un ne tik viegli dabūjams prieks, viņam paticis arī smaržoties. Ainai ļoti patikušas smaržas “Sarkanā Maskava”, esot tās slēpusi no Mišas virtuves bufetē aiz karotēm. Tas neesot līdzējis – Miša atradis, sasmaržojies un devies pie kādas no brūtēm, kuras izskatīgajam vīrietim neesot trūkušas.

Ļaudonas pusi dzīvesvietai izvēlējušies, jo netālu dzīvojusi Ainas mamma. Sākumā ģimene mitusi dzīvoklī netālajā Sāvienā, bet 1991. gadā reģistrējuši zemnieku saimniecību un sākuši dzīvot vietā, kur pašvaldība piešķīrusi zemi uz nomaksu. Esot bijusi pieejama arī vieta pie ezera, bet Aina baidījusies, ka bērni varētu iet uz skolu pāri ezeram ziemā, tāpēc izvēlējusies Kangares. Savulaik šeit dzīvojuši Ģēģeri, bet pēc viņu izsūtīšanas uz Sibīriju vieta gājusi postā. Kad Aina un Josifs šeit ievākušies, no vecajām mājam bijis atlicis vien pagrabs un pamatīgie kūts akmens pamati.

Pirmais vietas iemītnieks esot bijusi govs, kurai izveidots aploks zem egles, Aina braukusi slaukt govi trīs reizes dienā. Pamazām ar kaimiņu un draugu palīdzību uzcēluši visas ēkas – atjaunojuši kūti, piebūvējot tai galā vietu dzīvošanai, uzcēluši šķūni, sakārtojuši pagrabu. Pēdējā tapusi pirtiņa pirms nedaudz vairāk nekā desmit gadiem, dīķis izraksts šopavasar.

Bērni esot sākuši palīdzēt mājas solī no pašas mazotnes – ravējuši, nesuši malku, pārsējuši lopus, mēzuši mēslus. Vecākais dēls Jurijs esot mācējis braukt ar traktoru vēl pirms skolas gaitu uzsākšanas. Kad būvējuši ēkas, bērni betonu ar spaiņiem palīdzējuši stiept uz kūtsaugšu. Kad kombains braucis pa lauku, bērni esot sēdējuši uz kabīnes jumta. Vienreiz mazie esot braukuši traktora piekabē, kad pamanījuši, ka traktora šoferis aizmidzis. Pa asi esot pārlīduši pāri uz kabīni un pamodinājuši gulošo. Aina skurinās, atceroties šo gadījumu, tomēr uzskata, ka visi bērni izauguši rūdīti.

Tagad bērniem jau ir savas ģimenes – divi dzīvo Rīgā, divi Dobelē, viens Jelgavā. Cik nu varot, braucot pie viņiem ciemos ar kartupeļu maisu, gaļu un citiem labumiem. Tikai uz Rīgu braukt netīkot – iekšā mākot tikt, ārā nē. Dodoties mājās, vienreiz nonākuši Getliņos, otrreiz centrā, citā reizē iespiedušies uz kaut kāda tilta un nav tikuši ne uz priekšu, ne atpakaļ. Tagad bērni parasti pavada, braucot pa priekšu līdz Salaspilij.

Kangarēs no ēdamajiem visvairāk cieņā ir gaļa. Tā, līdztekus subsīdijām, ir arī galvenais ienākumu gūšanas veids, šobrīd saimniecībā esot 52 “galvas” – govis, teles, buļļi, jaunlopi, kas tiek audzēti gaļai. Paši gan biežāk ēd medījumu gaļu, jo apkaimē esot ļoti daudz meža zvēru, kas apgrūtina saimniekošanu. Ainas kotletes ir slavenas, tās cilvēki kapusvētkos atpazīstot pēc garšas. Kad devusi tās dēlam līdzi uz tehnikumu, viņš kautrējies braukt – viss autobuss pēc kotletēm smaržojis.

Ainai arī par citiem dabas labumiem ir daudz stāstāmā. Piemēram – visgaršīgākā sula esot bērziem, kuriem zari ir uz leju, kā arī tiem, kas aug atstatus. Liela nozīme esot traukam, kurā sula tiek turēta – vislabākais esot no koka. Viņa slavē lupstāja tēju, kas labi mierinot sievietes pusmūžā, pašai zem loga kuplo vairāki krūmi. No modernās pieejas kulinārijā Aina iecienījusi sēņu saldēšanu – “zik-žik” un saldētavā iekšā, jo ar marinēšanu galu varot dabūt! Arī kompotus Aina tagad vāra “pa vienkāršo” – uzvāra cukura sīrupu 1:1, ieber iekšā ogas un, kad uzmet bubuli, liek izkarsētās burkās, vāks virsū un atdzisušas uz pagrabu prom!

Aina bieži gatavo mežā un dārzā izaugušo – ogas, dārzeņus, augļus, sēnes. Braucot uz Beļavu dzērvenēs, līdz ar ogām, Josifs vienmēr atrodot arī dzīvnieku ragus – kā iet, tā ragi rokā! Citā reizē ar meitu Ilzi zemenēs uzgājuši vietu, kas bijusi pilna ar aitu kauliem – vilku ēdamistabu. Šai pusē bieži varot dzirdēt vilku gaudas, arī redzēt pelēčus varot. Bet vienā reizē Aina dzirdējusi, kā vilks dzied. “Parasti viņi gaudo spalgā balsī, bet tajā reizē vilks dziedāja. Es ilgi klausījos. Kad vilks dzied, caur sirdi iet”, Aina atceroties smaida un veras tālumā.