Stāvam aizauguša ceļa galā vietā, kas pilna ar sarūsējušu lauksaimniecības tehniku un auto, veramies uz pussabrukušām mājām un saprotam, ka GPS mūs atvedis uz citiem “Leitāniem”. Metu kaunu pie malas un zvanu meklēto māju saimniecei Lailai. Kad viņa izskaidro ceļu, izrādās, ka tik tiešām esam aizbraukuši galīgi šķērsām. Atvainojos gan saimniecei, gan ceļabiedram – fotogrāfam Gvido – un stūrēju atpakaļ uz to pusi, no kurienes esam atbraukuši.
Jau netālu no galamērķa apvaicājamies kaimiņu mājās pēc pēdējām norādēm. Nu esam pavisam tuvu – tik jānobrauc pa diezgan stāvu piekalni lejup un klāt būsim. Kolīdz esam pāri kalna korei, pamanām lejā dīķi, no kura malas gaisā uzspurdz divas sievietes. Aši ietinušās dvieļos, viņas aizskrien mājas virzienā. Mēs piesardzīgi novietojam auto koku pavēnī, joprojām nebūdami pārliecināti, ka esam īstajā vietā. Drīz no mājas iznāk saimniece Laila kopā ar meitu Aneti, ar rokasspiedienu kliedējot šaubas un apliecinot, ka esam ieradušies pareizajos “Leitānos”. Mēs atvainojamies par peldes iztraucēšanu, arī mājinieces smejas un saka, ka gaidījušas, ka mēs zvanīsim vēlreiz, jo ceļu līdz pašām mājām nav izstāstījušas.
Tikuši pāri pirmajam mulsumam, dodamies aplūkot saimniecību. Apkārtne ir ļoti sakopta – rūpīgi nopļauts zāliens, radoši iekoptas puķu dobes, nesen celiņa malā sastādītas arī šī laika modes kliedziens puķu pasaulē – peonijas.
Vietas iepazīšanu sākam ar jau redzēto dīķi – tas atrodas mitrā vietā, peldoties varot just aukstas avotu straumes. Senāk arī virszemē tecējis avots, bet tas pazudis kolhoza laikā līdz ar meliorācijas darbiem. Kopā ar kaimiņu mēģinājuši avotu atrast atkal, bet tas nav izdevies. Mūsu sarunai pie dīķa pievienojas Melnītis ar pašapziņā izlietu asti. Viņš, kopā ar otru minku Fiksiju, šobrīd ir vienīgie mājdzīvnieki Leitānos un saimniecei esot bērnu vietā. Savulaik šeit bijusi zemnieku saimniecība, bet tagad Laila strādā algotu darbu netālajā pansionātā, mājas solim vairs neatliek tik daudz laika un spēka. Ikdienā šeit dzīvo arī saimnieces dēls Arvis, bet meita Anete kopā ar draugu mīt Madonā, šodien atbraukusi apciemot mammu. Ar vīru, kurš bijis lietpratējs saimniecības darbos, saimniece pašķīrusies pirms gadiem desmit.
Pēc tam visi kopā dodamies aplūkot ēkas. Fotogrāfu apbur neliela klētiņa, kuru aplūkojam no ārpuses – vecais jumts esot iegruvis un iekšā esot tīrā postaža. Klētiņai pieglaudusies sirsniņmājiņa, kurai ierastā erca simbola vietā durvis rotā pīķis. Mazu gabaliņu aiz klēts meža ielokā iekārtojusies pirtiņa, kas 2001. gadā pārvesta no Gaiziņa puses, ar vēl dienu dīķi blakus. Pirtī iet mājiniekiem patīk, tagad gan to darot retāk nekā agrāk – aptuveni reizi mēnesi vasarā, bet ziemā vēl retāk. Pirts procedūrās netiekot taupītas dažnedažādas zālītes, bet īpaši mīļa saimniecei ir klasiskā bērzu slotas smarža. Arī kaimiņiene un draugi mēdzot pievienoties uz pirti. Savulaik gan bijusi biežāka kopā pabūšana talkās un svinībās, ar kaimiņiem uz ugunskura vārījuši zupu desmit litrīgā katlā. “Vai nav jocīgi – tagad mums ir tik daudz tehnoloģijas, kas atvieglo sadzīvi un padara darbu mūsu vietā, bet nez kāpēc laika visiem ir mazāk”, domīgi nosaka Laila.
Otrpus mājai savulaik slējušās divas kūtis. No lielās kūts šobrīd palikuši vien akmens mūri, bet uz mazās kūts pamatiem uzcelta garāža. Tā, kā arī malkas šķūnis, savulaik celti pašu spēkiem. Arī dzīvojamā māja pieredzējusi nopietnas pārmaiņas – ap 2000. gadu uz sienam salikts rīģipsis, uz grīdām – lamināts, bet uz jumta kvadrātiņšīfera vietu ieņēmis skārda segums. Saimniece atzīst, ka daļu veikto pārmaiņu tagad nožēlo, piemēram, koka grīdu aizvietošanu ar laminātu vai arī istabu iekšējās apdares izjaukšanu, kuru veidojis apmetums ar apaļiem griestu stūriem. Tāpat Lailai žēl, ka atdevusi senās mēbeles, tolaik šķitis, ka neko no tām nevajadzēs. Bet jaunās mēbeles vairāk līdzinoties karikatūrai, “kā piedur pirktu, tā izjūk,” viņa ironizē.
Uz meža pusi redzam iekoptu lauku. To uzart palīdz kaimiņš ar traktoru, par to viņš izmanto Leitānu pļavas, lai sarūpētu lopiem sienu. Dārzā tiek audzēti kartupeļi, bietes, burkāni, garšaugi un citi labumi. Izaudzēt tos gan neesot viegli – meža zvēri nākot pagalmā. Tāpat zvēru dēļ ir grūtības atjaunot mežu, stirnbuki ar ragiem nobraucot mizu visām jaunajām priedītēm. Vaicāta, kā plāno pasargāt ražu šogad, saimniece parausta plecus: “Uztaisīšu čucalu, aiznesīšu vēja zvanus, varbūt tie palīdzēs aizbiedēt dzīvniekus”.
Izaudzēto mājinieki lieto gan uzreiz, gan gatavo krājumus ziemai – top ievārījumi, sāļie salāti, marinējumi; ogas un sēnes tiek uzglabātas saldētavā. Tāpat Laila vāc ārstniecības augus, no kuriem gatavo tējas gan ikdienai (visvairāk viņai garšo pelašķu un ugunspuķes tēja), gan arī slimošanas reizēm. Veselību palīdzot atgūt arī kāju izkarsēšana un ierīvēšana ar terpentīnu, bet mediķu palīdzību šejienieši meklē retumis.
Kad esam apskatījuši saimniecību un ēkas no ārpuses, tiekam aicināti iekšā. Tur mūs gaida uzklāts galds ar siltajiem laikapstākļiem piemērotu ēdienu – auksto zupu. Zupas šeit esot lielā cieņā. Lailas mīļākais ēdiens esot frikadeļu zupa, tā garšo arī meitai. Viņai vēl ļoti iet pie sirds arī skābu kāpostu zupa, bet dēls īpaši iecienījis biešu zupu. Laila smejas, ka vislabākie ēdieni esot tie, kurus var pagatavot ilgi nestāvot pie plīts. Tad paliek laiks dārzam vai palasīšanai. Visbiežāk Laila lasa žurnālus – pati abonē “Ievu”, bet kaimiņi atnes “Ir”.
Vasarās ģimene cenšas paceļot. Pabūts gan Lietuvā, gan Polijā, bet visbiežāk gan iznāk ceļot pa Latviju. Savulaik ar vīru braukuši “tūrēs” uz vairākām dienām, ar nakšņošanu, tagad pārsvarā dodas vienas dienas braucienos. Šovakar plāno aizbraukt līdz Jūrkalnei, “stāvkrastus gribas redzēt”. Tik uz Rīgu gan negribas, tur “čum un mudž”.
