Lai nonāktu Ozolkalnos, tik tiešām jābrauc kalniem pāri. Tad, piekalnītē, no kuras paveras skats uz Krogus ezeru, slejas dzīvojamā un vairākas saimniecības ēkas. Vēsturiskākā no tām ir klētiņa, pie kuras sienas stāv uzraksts “Meža šalkas”, kuram pašam savs stāsts. Savulaik tas rotājis pirtiņas sienu, bet, kad tā nodegusi, tad uzraksts vis nav gājis bojā kopā ar savu ēku. Sākoties ugunsgrēkam, tas atlēcis nost un ticis cauri ar viegliem apdegumiem.
Pirmais, kas sagaida, ieejot mājā, ir glezna, kurā atainota Līgatnes pārceltuve, no kuras netālu atrodas saimnieces Rūtas dzimtā vieta. Mākslas darbu pēc atmiņas uzgleznojis Purens, viņš arī mūrējis šejienes krāsnis. Savulaik daudz vietas aizņēmusi maizes krāsns ar milzīgu elles katlu. Tas tagad pilda puķupoda funkcijas, bet maizes krāsns vietā par siltumu gādā kamīns un podiņkrāsns.
Mūsu saruna norisinās omulīgākajā mājas vietā – plašā virtuvē. Padzerties tiek piedāvāts ūdens no Silvas avota, tajā esot tik gards ūdens, ka pat zalkši nākot dzert. Mājā tas var stāvēt vairākas nedēļas – ne duļķojas, ne kaļķojas. Galdā tiek celts saimnieces gatavotais siers, kas tikko izņemts no sloga apakšas. Ozolkalnos gatavo 22 veidu sieru – ar ķiplokiem, ķimenēm, dillēm, baziliku, dzērveņu sukādēm, aprikozēm un citiem labumiem.
Šoreiz gatavie sieri brauks uz Straupi, kur nedēļas nogalē norisinās lauku labumu tirdziņš. Bet savējiem siers tiek vienmēr. Mazajam Ralfam visvairāk kārojas siers ar ķiplokiem, to viņš arī dabū. Tāpat kā saldētās suliņas no ledusskapja – mazajā vēderā mūsu viesošanās laikā pazūd vismaz pieci gabali. Mazdēls šeit tiek lolots un lutināts. Īpaši viņu uzpasē opis, Rūtas vīrs Ivars, kurš iemācījis mazajam ēst, dzert ar salmiņu, abi pavada daudz laika kopā traktorā.
Ralfa mamma Liene, pēc profesijas ainavu arhitekte, savu aicinājumu izpauž mūždien uzlabojot mammas puķudobes, bet ikdienā strādā interjera salonā Cēsīs. Viņas vīrs, skolasbiedrs Edijs, nekādi netiek vaļā no Ozolkalniem – tas ir ne tikai sievas vecāku māju nosaukums, bet arī slēpošanas trases vārds Cēsīs, kur viņš strādā par direktoru.
Ikdienā Ozolkalnos saimnieko Rūta ar Ivaru divatā. “Man nekad nebūs govs!”, savulaik teikusi Rūta, tā apliecinot zināmā latviešu teiciena “nekad nesaki nekad” taisnību. Tagad Ozolkalnu kūtī mauj 15 brūnaļas un raibaļas, kuras saražo izejmateriālu Rūtas gatavotajiem sieriem. Pārējais piens nonāk Cesvaines lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvajā saimniecībā “Piebalga”.
Liels atspaids ir siena sagatavošanas tehnika, kas iegādāta ar ES līdzfinansējumu. Tas gan neesot nācis viegli – lai tiktu pie savas finansējuma daļas, nācies pārdot daļu zemes. Tikšana pie tehnikas pirms siena sezonas beigām, zemes pārdošanas process, projekta apstiprināšana – viss noticis teju vienlaikus un līdz pēdējam brīdim neesot bijis skaidrs, vai visas darbības izdosies. Tomēr tā noticis un tagad siena laikā izkapts un grābekļu vietā rosās pļaujmašīna, prese un tinējs.
Jānim ar tehniku ir laba pieredze – pēdējos gados strādājis par tālbraucēju šoferi, bet savulaik kolhozā braucis uz kombaina. 1973. gadā kā labākais kombainieris ticis pie 3. žiguļa – kad aizbraukuši uz kapusvētkiem, visiem mutes bijušas vaļā, jo tolaik ar zirgiem pārvietojušies. Uz zirgu ratiem klāti galdi, taisītas bufetes. Ļaudis gājuši no vieniem ratiem pie citiem, bet pēc Kapu svētkiem tupinājuši pulcēšanos kādās mājās, bieži Ozolkalnos. Arī šodien Ozolkalnos notiek sanākšanas. Savējie vien esot cilvēki 25, 30, bet, kad sabrauc tālāki radi un draugi, tad sanāk visi 50.
Tepat blakus notiekot arī novada un sporta svētki. Netālu atrodas Piltiņkalns un citi pakalni, kas esot spēcīgas enerģijas pilni. Tur ļaudis pulcējas Saulgriežos, esot viesojusies arī bijusī prezidente Vaira Vīķe – Freiberga.
Ozolkalnu darbīgums tiek novērtēts – 2009. gadā Rūtas siers saņēmis apbalvojumu “Piebalgas prece”, par ko mājās atgādina liela māla Ķenča cepure, bet šogad novads ieteicis saimniecību balvai “Sējējs 2017”.
Fotogrāfiju autors Andris Eglītis.
