Lejas Smurģu saimnieks Laimonis mūs sagaida jau pagalmā, ar mājieniem norādīdams auto novietošanas vietu. Pēc iepazīšanās un sarokošanās apvaicājamies, cik laika viņš mums šodien var veltīt. Saimnieks atmet ar roku – cik vajadzēšot. Darbu Lejas Smurģos nekad netrūkst, bet arī sarunām laiks tiek atrasts, tāpat kā satikšanās reizēm ar radiem.
Saimniecībā valda kārtība – cik nu to pieļauj bērnu klātbūtne un biznesam nepieciešamās darbības. Šobrīd galvenais Lejas Smurģu rūpals ir zemeņu un tomātu audzēšana. Astoņās siltumnīcās jau martā plauktos tiek sastādītas zemenes, sezonā novācot 2,3 tonnas. Vēlāk zemeņu vietu siltumnīcā ieņem tomāti.
Pa pielijušo zālienu gar puķu dobēm dodamies dzīvojamās ēkas virzienā. Mājas ārienē sadzīvo vairāki gadsimti – 19-tā gadsimta guļbaļķi, padomju laika šīfera jumts, mūsdienu plastmasas logi. No neliela priekšnama nonākam virtuvē – tur, saposusies puķainā kleitā, kafiju un tēju gatavo Laimoņa sieva Irina. Mūsu saruna norit blakus telpā, kur sarūpētas nelielas uzkodas. Sarunai pievienojas arī Alise – viena no pieciem Laimoņa un Irinas bērniem.
Ar šejieniešiem sarunāties ir viegli – visi trīs labprāt dalās stāstos un atmiņās. Lejas Smurģu iemītniekiem ir dzīva interese par savas dzimtas vēsturi – izveidoti dzimtas koki, saglabāts plašs fotogrāfiju un vēsturisku dokumentu klāsts, kas papildina stāstīto.
Ik pa laikam mūsu pulciņam pievienojas jaunākā paaudze – Laimoņa un Irinas mazbērni. Sākumā viņi kautrīgi nočiepj pa kādai Rafaello konfektei un pazūd savās gaitās, pēc tam jau kļūst drošāki – sēž Alisei klēpī vai uz krēsliem, karājas vingrošanas trepēs un klausās sarunās. Brīdī, kad fotogrāfs Andris dodas apskatīt saimniecību, mazie ar lielu entuziasmu pārtop par gidiem.
“Šajā mājā mūrītis vien no etnogrāfijas palicis”, smejas Laimonis, vaicāts par mājas vēsturi. Lejas Smurģus no iepriekšējiem saimniekiem Laimoņa vecaistēvs iegādājies 1967. gadā un sācis veikt ēkas pārbūves darbus, nomainījis lubiņu jumtu pret šīferi. Pēc tam vietā turpinājis saimniekot Laimoņa tēvs, bet Laimonis 1992. gadā šajā izveidojis zemnieku saimniecību.
Sākumā domājuši “mesties uz lopiem”. Šis laiks visiem palicis atmiņā kā smags. Laimonim bijusi pieredze lauku darbos no bērnības, bet Irinai gan daudz kas bijis jāiemācās no jauna – slaukt govis, gatavot piena produktus. No slaukšanas visi pirksti sāpējuši, kājas bijušas slapjas, dažas govis uzvedušās nešpetni, jo tām apnicis, ka šīs tik ilgi slauc. Lai tās savaldītu, Laimoņa mamma sējusi govs asti pie vienas kājas. Arī Alise atceras gan kā ar nēšiem nesusi ūdeni lopiem – pa pusspainītim, cik nu bērns var panest. Bijusi jākapā lopiem barība, jāgādā siens. Vienā brīdī saimniecībā bijuši deviņi lopi, bet tad izlēmuši mainīt darbības virzienu – pievērsties zemeņu audzēšanai un mežistrādei.
Īpašas atmiņas Irinai ir arī par laiku, kad saimniecībā audzētas puķes tirdzniecībai. “Laimonis bija tā iekarsis šķirnēs”, atceras Irina – “audzēja zaļas tulpes, dažādas narcises, gladiolas.” Irinai bijis daudz jāravē, kādreiz gadījies arī izraut kādu gladiolu vai īrisa gumu, tad Laimonis esot rājies. Tāpēc Irina iemanījusies šādās reizēs aizsviest izrauto prom, lai vīrs nepamana. “Jā, jaunībā biju bargāks”, Laimonis smaida par sievas atmiņām.
Daudz stāstu šejieniešiem ir par senčiem. Par pirmskara gadiem, Sibīrijas laiku, par atgriešanos Latvijā un dzīvi pēc izsūtījuma, par to, kā Padomju vara pārņēmusi īpašumus un cilvēkus, piespiežot pievienoties kolhoziem. Kopējo vēstures gaitu papildina stāsti par spilgtiem raksturiem – tādiem kā Laimoņa vecāmammu Late, kas vīram Pēterim guļot nogriezusi bārdu, kas viņai nav patikusi. Vai Irinas mammas māsu Emīliju, kas strādājusi veikalā, cepusi tortes un visu radu saimi kopā saturējusi.
Lejas Smurģu iemītnieki ir pārliecināti, ka labas veselības pamatā ir atbilstošs dzīvesveids. Tāpēc visi kustas atbilstoši savām iespējām un interesēm – peldas, nūjo, skrien. Uzturā daudz tiek lietoti dabas labumi – zaļumi, dārzeņi, ogas. Arī ārstēšanās pamatā notiek ar zāļu tējām un citiem tautas līdzekļiem, ārsta palīdzība tiek meklēta vien tad, ja bērniem ieilgst temperatūra vai pašiem kas nopietns atgadās. Ļaunai acij neviens šeit netic, jo tas, kam tic, tas arī strādā. Tomēr, ja ceļu šķērso melns kaķis, drošs paliek nedrošs, trīs reizes tomēr nospļaujas. Tfu, tfu, tfu.
Titulbildes autore Solvita Batarāga.
