Ar Sandru un Valdi Ošiņiem iepazinos palēnēm. Pirmais kontakts, šķiet, bija pieteikšanās uz viņu uzņēmuma “Digital Guru” rīkotajiem kursiem dabas fotogrāfijā pie fotogrāfa Andra Eglīša jeb kā viņu šajā lokā mīļi dēvē – Meistara. Par viņa pieskaršanās veidu pasaulei caur objektīvu un bez tā būtu ļoti īpašs, bet cits stāsts. Savukārt, pie Valda esmu centusies izprast daudzo fotokameras slēdžu un pogu dzīves sūtību, kas tā arī man nav līdz galam atklājusies, toties caur šīm un citām darīšanām, esmu tuvāk iepazinusi Ošiņu pāri. Viņu dzirkstošais, brīžiem melnais humors, nerimstošā ziņkāre un rosīšanās vienmēr raisījusi manī cieņu. Nu jā, Sandras gatavotie gardumi arīdzan ir laba motivācija nelaist garām iespēju paciemoties pie Ošiņiem.
Dažreiz Ošiņi ierauj savā aizraušanās virpulī arī apkārtējos un vienā tādā mazliet iegadījos arī es – par to gan būs Šis Stāsts. Patiesībā stāsti būs pieci, jo tieši tik mājās esmu līdz šim paguvusi paciemoties, aprunāties un pavērot.
Bet viss sākās tā. Sandras uzmanības lokā nonāca ziņa, ka pirms simts gadiem Latvijā tika organizētas arheoloģiskās, arhitektoniskās un etnogrāfiskās ekspedīcijas ar mērķi aizsargāt un vākt “Latvijas iedzīvotāju izzūdošās dzīves parādības” jeb citiem vārdiem sakot – piefiksēt, kā cilvēki dzīvo. Laikā no 1924. līdz 1931. gadam ekspedīcijās tika uzņemti vairāk nekā 53 600 fotonegatīvi. Vēstures liecības tika nodotas tagadējā Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pārziņā, kur tās atrodas arī šobaltdien.
“Kopš pirmajām ekspedīcijām pagājis gandrīz simt gadu, dzīvesveids ir būtiski mainījies, tomēr ne visās jomās. Lai fiksētu to, kas saglabājies un kādas izmaiņas skārušas Latvijas lauku dzīvesveidu un tradīcijas, kā arī lai saglabātu nākamajām paaudzēm dokumentētus materiālus par dzīvi šī gadsimta sākumā, izlēmām veikt līdzvērtīgu padziļinātu pētījumu ar mērķi iegūt audiovizuālu materiālu par vietām un cilvēkiem, kuri šobrīd dzīvo Latvijas lauku apvidos”, teikts projekta īstenotāja biedrības “Balta” mājas lapā.
2017. gadā sadarbībā ar Latvijas Nacionālo vēstures muzeju un RSU sociālās antropoloģijas nodaļu tika uzsāktas ekspedīcijas Latvijas lauku novados. Šobrīd braucieni notikuši pamatā uz lauku sētām Vidzemē un Latgalē, nākamajos gados tie turpināsies Sēlijā, Zemgalē un Kurzemē. Iespēju robežās braucieni notiek uz tām pašām mājām, kas pētītas pirms simts gadiem, kā arī uz citām saimniecībām, kur šodien notiek aktīva dzīve. Ekspedīcijās iegūtos materiālus paredzēts izmantot zinātniskajā darbībā, apkopot grāmatā un ceļojošā izstādē, kā arī nodot Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam sagabāšanai nākamajām paaudzēm.
Pagājušajā gadā man bija iespēja kopā ar brīnišķīgiem cilvēkiem – RSU vadošo pētnieci Agitu Lūsi, Meistaru un viņa sievu – pabūt divās lauku saimniecībās Raunas un Drustu pusē, bet šogad ar fotogrāfu Gvido Kajonu ciemojāmies trīs sētās Kalsnavas un Ļaudonas pusē. Paralēli garajām un nopietnajām antropologu anketām savus vērojumus un sarunu fragmentus esmu fiskējusi arī nelielos stāstos – tos tad varēsiet lasīt turpmākajos ierakstos.
Savukārt ar pašu projektu un ekspedīcijas fotogrāfijām varat iepazīties šeit: http://balta.net/projekti/etnografiska-ekspedicija/.
