Tūlīt būs nedēļa kā pēdējie koučsērferi prom. Dulli, aptuveni divdesmit gadus padzīvojuši jaunieši – pāris no Kazahstānas un meitene no Krievijas, Ufas. Visi trīs šobrīd studē Berlīnē. Lai arī Aņai nav nevienas atsauksmes, intuīcija saka, ka šitie putni ir jāuzņem. Pārāk jau godīgs tas pieprasījums: „Mēs esam ļoti jautri, gudri un pieklājīgi jaunieši.. bet, ja... lasīt vairāk
Blog
Ko tu teiktu, ja tevi uzrunātu džeks (diezgan daiļš pēc vaiga un ar smadzenēm zem blondā matu ērkuļa) un piedāvātu apprecēties, lai burtiski uzreiz dotos uz kādu zemes nostūri, kuru pēc iespējas mazāk skārusi civilizācija? Pavadīt dienas bambusu birzīs, ēdot mango augļus, plunčājoties dabīgā akmens baseinā un tamlīdzīgi. Pirmajā brīdī izklausās valdzinoši, it īpaši, ja... lasīt vairāk
Mēs sēžam Tomteres sieviešu adīšanas vakarā – viņas sanāk kopā reizi nedēļā – ceturtdienās. Apmainās ar padomiem un rakstiem, dzer tēju, uzkož kādu gardumu – īsāk sakot, vakarē. Tā aizrāvušās ar adīšanu, ka pērn uzcakojušas kokam, kas aug pie kluba namdurvīm, krāšņu „mēteli”, ar to tiekot vietēja mēroga ziņās. Arī šovakar viss notiek kā ierasts,... lasīt vairāk
Drīz jau būs divi gadi kā mans labākais drudziņš (ar u) dzīvo Norvēģijā, Oslo pievārtē. Labs iemesls laiku pa laikam aizbraukt uz šo ziemeļzemi. Ryanair lētie lidojumi arī nav mazsvarīgs faktors – uz Oslo var aizlidot lētāk nekā paēst smalkas vakariņas Rīgā. Protams, kad nokļūsti pie troļļiem, viņiem vairs nevajag pasaku tēlus, lai nobiedētu ciemiņus... lasīt vairāk
„Zane, Jūs saprotat, ka varat iemīlēties”, viņa sarunas noslēgumā saka. Tieši iemīlēties. Nevis pierast, iepatikties, sadraudzēties. Bet iemīlēties. Atbildu, ka neizskatu šādu iespēju, jo jau drīzumā plānoju doties prom. Tas bija 24. janvārī, kad impulsīvi pieņēmu lēmumu uz mēnesi dot pagaidu mājas amerikāņu buldogam no Ulubeles. Šķiet pagāja kādas divas, nu labi, varbūt trīs dienas,... lasīt vairāk
Man bija brīnišķīga vārdadiena ar ļoti daudziem apsveikumiem – klātienē, telefoniski, virtuāli. Arī manai pēkšņajai idejai atbalstīt Strazdumuižas neredzīgos ļaudis, atsaucās kupls sveicēju pulks. Es būtu varējusi arī neminēt nekādu mērķa summu un aicināt ziedot – cik nu katrs var un grib, bet pieredze rāda, ka naskāk ziedojas, ja tiek uzstādīts mērķis un ieskicēts plānotais... lasīt vairāk
Es sēžu Kijevas Neatkarības laukumā jau kādu stundu. Rihards ar Oleksiju klīst riņķī, bet es esmu piekususi, pūtinu kājas un vēroju cilvēkus – tā vienmēr ir aizraujoša nodarbe. Sīkie sacenšas cits ar citu, lai tiktu augšā pa slīpo objekta pakāpi un kā balvu uztver iespēju apsēsties uz pieminekļa malas, brīdi esot augstāk par citiem. Šeit,... lasīt vairāk
„Zanīt, sasodīts, esmu aizmirsusi nopirkt šampanieti”, viegli saviebusies manī skatās Ausma. Ausma, atšķirībā no daudziem citiem Strazdumuižas iemītniekiem, mazliet redz. Ja uz lapas uzraksta lielus, sarkanus skaitļus, Ausma saredz, kādas dziesmas jāatskaņo. Esam kopā novadījušas neredzīgo ciemata rīta radio raidījumu – Ausma nez kuro reizi, es – pirmo. Man jau šķiet, ka, ja kādam šeit... lasīt vairāk
„Par šo uzzvani man februārī, labi?”, „Satiksimies, satiksimies, bet februārī”, „Aizbraukšu, protams, bet februārī” – šādus tekstus pēdējā pusgada laikā no manis dzirdējis ne viens vien eksemplārs. Laiks kopš pērnā augusta griezies tik strauji, ka tagad jūtos kā izkritusi no karuseļa – galva mazliet reibst joprojām, bet ir laba sajūta, ka zem kājām atrodas cieta... lasīt vairāk
Kaut kāds negals ar tām idejām. Smadzenes, pieradušas pie teju 24 stundu slodzes, tagad nemāk apstāties un visu laiku griežas un ģenerē, ģenerē un griežas. Naktī saģenerētās Idejas lēkā pa spilvenu kā pa batutu un neļauj aizmigt. No rīta pats galvenais ir klusu piecelties un izlavīties no mājas, kamēr šīs nolēkājušās guļ. Tā es vienā... lasīt vairāk
