Arbūzu lauks, stepe un smilšu mākoņi

Šorīt dodamies ceļā pirms rītausmas, lai izbrauktu no pilsētas bez korķiem. Vakarnakt mani atkal mocīja domu lietuvēns un esmu gulējusi nepilnas trīs stundas. Par spīti tam, arī mašīnā miegs īsti nenāk. Liza šodien ir atprasīta no skolas un brauc mums līdzi. Pa ceļam paķeram vēl vienu ģimenes draugu Stasu, sauktu arī par Kipišu, kurš teorētiski ir liels ceļa zinātājs. Arī viņš pagājušo nakti nav gulējis vispār, tikai drusku citu iemeslu dēļ kā es.

Esam jau tikuši ārā no pilsētas un ainava kļūst arvien vienmuļāka – koki retāki, zāle sausāka. Virs stepes aust saule, iekrāsojot jau tā dzeltenīgo apvidu zeltītos toņos. “Solniška lučistaja, ulibnulas veselo”, Kipišs uzsāk dziesmu un mani pārklāj siltas atmiņas – tā bija viena no mūsu laivu brauciena himnām. Nekam īsti vairāk kā dziedāšanai jaunietis šorīt gan nav derīgs – divas reizes iebraucam neceļos. Toties redzam arbūzu lauku un man noteikti vajag tajā iebrist un nobildēt arbūzu savvaļā augam, ko līdz šim neesmu redzējusi. Kad iesēžos atpakaļ mašīnā, saku, ka padomju cilvēks manī gribēja kādu no tiem nočiept. “Un, ko – Eiropas cilvēks atturējās?”, Kipišs nosaka, izkāpj no mašīnas un drīz parādās ar diviem maziem arbūziņiem padusē.

Daļēji prasot ceļu, daļēji uzticoties gps teiktajam, tiekam uz pareizā ceļa. Sāk vērties vaļā veikali un mēs piestājam nopirkt ko graužamu, bet Kipišs nopērk alu un kļūst jūtami apmierinātāks ar dzīvi. Pa ceļam dzirdu krāšņus stāstus no deltaplānistu piedzīvojumiem – tieši tāpēc Aņas ģimene, kura arī aizraujas ar planēšanu, iepazinusies ar Kipišu, kuram deltaplāns ir dzīves jēga. Viņš izstāsta garu stāstu par braucienu ar visu inventāru uz Krieviju un man gribas to ierakstīt – vairāk valodas krāšņuma kā stāsta satura pēc. Teiktais nav rupjš, vienkārši ļoti, ļoti dzīvs. Ja Kipišs grib ko uzsvērt, tad saka to divas reizes. “Ņe prosta hoču, no hoču, hoču”, to viņš saka par asistēšanu draugam, kas ieplānojis uzstādīt pasaules rekordu lidojumā ar deltaplānu – no Astanas līdz Alma-atai. Šāds lidojums būtu ap 1000 km garš un pārsistu līdzšinējo attāluma rekordu, kas uzstādīts Meksikā, un ir ap 750 km. Viņš domā, ka tas iespējams tikai nelegāli, jo armijnieki diez vai ko tādu atļautu. “Nu, tad jau jūs to nevarēsiet oficiāli reģistrēt kā rekordu,” saka Aņas mamma. “Ai, nekas. Lai citi klusībā skauž”, nosaka Kipišs.

Sarunas un grumbuļainais ceļš mani ir tomēr iemidzinājis un pamostos, kad esam uz vāji pamanāma zemes ceļa stepes vidienē. Aizkratāmies līdz kalna malai, kur sākas stāvs nobrauciens lejup. Eksperti aiziet izpētīt tālāko ceļu. Lēnām iztraušos no mašīnas un man uzreiz aizcērtas elpa. Mežonīgs vējš, kas nes pretī smilšu mākoņus, pārsteidz mani nesagatavotu.

Kamēr fotografēju apkaimi, ceļabiedri ir atpakaļ ar bēdīgu vēsti – diemžēl līdz klinšu zīmējumiem mēs netiekam, jo vējš ir “aizputinājis” (nez kāds vārds te iederētos labāk?) ceļu ar smiltīm un, braucot turp, mums ir lielākas izredzes iestigt kā neiestigt. Apstākļu skaidrības labad jāpiebilst, ka mobilajiem telefoniem šeit nav zonas. Tad nu mēs mirkli paspēlējamies ar vēju turpat – ieguļamies tajā, veicu Aņas fotosesiju caur Kipiša T-kreklu, un visādi citādi izpaužamies. Kad smiltis ir iekļuvušas visur, priecīgi kāpjam mašīnā un braucam atpakaļ uz šoseju. Pabraucam pa asfaltu kādu gabalu, bet tad griežam atpakaļ – arī plāns paraudzīties uz klintīm neizdosies, jo uz ceļa tālāk par pārsimts metriem nevar redzēt – smilšu mākonis izskatās līdzīgs mūsu miglai.

Tomēr esmu ar braucienu pilnīgā mierā – bērnībā biju daudz lasījusi Vidusāzijas tautu pasakas, kurās daudzi notikumi risinājās stepē, un man ļoti gribējās redzēt, kāda tā īsti ir. Man žēl, ka neprotu jāt ar zirgu, jo tas būtu vēl viena dīvainā bērnības sapņa piepildījums – jāt ar zirgu, kur acis rāda tik ilgi, kamēr spēki ir galā. Tā, ka ceļā nav nekā – nekādu šķēršu, nekā apskatāma. Stepe, vismaz šajā gadalaikā, ir tieši tāda. Retum rets koks, bet viss pārējais – izdegusi zāle, pavisam mazi krūmeļi. Tajos gan dzīvības netrūkst, vasarā esot daudz bruņurupuču, bet tagad sēņu. Tālumā izklaidus redzami aitu, govju un zirgu bari. Daži klīst savā vaļā, citus pieskata gans. Mazākus ganāmpulkus vaktē kājnieki, bet prāvākiem apkārt jādelē gani zirgos. Pāri ceļam vējš ritina sausas zāles vīkšķus. Īsāk sakot, diezgan drūma ainiņa, bet savā ziņā skaista un arī līdzinās manā iztēlē mītošajai. Vēl gribētos redzēt stepi pavasarī – kad tā pārvēršas zaļā paklājā un vietām virmo sarkanās magoņu ugunīs.

Atpakaļceļā piestājam ceļmalas ēnā uz nelielu pikniku – Aņas gādīgā mamma ir salikusi līdzi salātus un vecmāmiņas dotos labumus. Nomēģinām arī nospertos arbūzus – nav slikti, bet tomēr drusku pārgatavojušies, tāpēc noēdam vien daļu, pārējo izmetam. Bet sirdsapziņa tīra – lauks ir bijis pamests.

Atpakaļceļā izvelku datoru, lai mazliet parakstītu. Tavu brīnumu – lai gan esmu pārliecināta, ka baterija bija pilna, dators neieslēdzas. Nonākot mājās, ar bažām spraužu iekšā lādētāju un mēģinu vēlreiz. Fū, strādā. Tomēr, kad pēc brīža gribu uzlīst savā gultas otrajā stāvā un parakstīt, nekas nesanāk. Kolīdz izrauju vadu, dators zibenīgi izslēdzas. Izskatās, ka tā baterija ir beigta un pagalam. Tas mani apbēdina, jo bieži vien mēdzu rakstīt esot kaut kur ceļā – autobusā, gaidot vilcienu un tamlīdzīgās vietās, kur parasti nav pieejami elektrības kontakti. Kamēr dzīvojos pie Aņas mamma, tā nav problēma, bet tālākajā ceļā diemžēl būs. Bet, ko padarīsi – tehnika pēdējā nav mana sabiedrotā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s