Pēc izbrauciena stepē uz pāris stundiņām nosnaužos. Vakarā mani modina aicinājums ēst – Aņas mamma pagatavojusi sautējumu no subproduktiem un kartupeļiem. Pieliek man pilnu bļodiņu un ziņkārīgi skatās, ko teikšu. Saku, kā ir – daži gabaliņi garšo lieliski, daži – interesanti. Ciemos ir atnācis arī Kipišs, vēl kāds draugs Jaroslavs un mājās pārradies arī Aņas tētis. Es ar viņu sasveicinos ar tekstu – labvakar, esmu Zane un es pie jums dzīvoju. Aņa ar mammu smejas, ka viņš tāpat nevar izsekot līdzi visiem, kas te paliek – viņiem viesi ir ļoti bieža parādība, citi iestrēgstot pat uz pusgadu.
Argins stāsta, ka ar viesiem visādus brīnumus var pieredzēt. Viena meitene, kas te dzīvojusi mēnešiem, nekad nav uzskatījusi par vajadzīgu nopirkt ko ēdamu vai palīdzēt saimniecībā. Kāds šveiciešu puisis vienmēr ļoti ilgi gājis dušā, kamēr pārējie sakrustotām kājām gaidījuši iespēju tikt uz tualeti, kas atrodas vienā telpā ar dušu. Savukārt cita vācu meitene uzskatījusi par pašsaprotamu pastaigāties pa māju ar kailām krūtīm, jo bija tā paradusi darīt savās mājās. Īsāk sakot, cilvēki ir dažādi. Es, visticamāk, viņiem īpašā atmiņā nepalikšu.
Galdā tiek celts vīns un sākas vakara sarunas. Par nacionālismu, mīlestību, paražām un ēdienu. Daudz stāstu ir par to, ka šeit jauno attiecībām tiek likti šķēršļi, ja satiekas kazahu un krievu jaunieši. Arī Arginam kāds skolasbiedrs pateicis, ka vairs ar viņu nesarunāsies, jo viņš satiekas ar Aņu, kura ir slāvu izcelsmes. Citiem šādas attiecības neakceptē vecāki.
Kipišs, savukārt, uzsver, kas tie, kas ēd šašliku bez alus, pa taisno nonāk ellē. Citi man prasa, vai es zinot, ko nozīmē Kipišs. Saku, ka droši vien kaut kas līdzīgs ķieģelim. Pēc izsmiešanās saņemu īsto skaidrojumu – tas esot kas tāds, kas visu laiku dīdās, vārās, ņemas. Kipišs esot tāds – kompānijas dvēsele. Šovakar dvēsele gan ielīdusi savā planšetē, sazinās ar kārtējo jauno simpātiju, līdz Argins piedraud izslēgt internetu.
Vēl tieku arī pie krievu valodas mācīšanas. Kad nesaprotu kādu vārdu, lūdzu to izskaidrot. Protams, vairumu neatceros, bet gan jau tie nonāk kādā zemapziņas stūrītī. No šovakara atcerēšos, kas ir “stjops” 🙂 Argins gan apgalvo, ka mana krievu valoda kopš pavasara esot būtiski progresējusi un vaicā, vai esmu to atkārtojusi. Neesmu, protams, bet uzturoties šeit teju nedēļu, atzīšos, ka brīžiem ar sevi domās sarunājos krieviski. Un mācos, savukārt, spāņu valodu, tāds jocīgs mikslis sanāk.
Lai mainītu šo situāciju, no rīta sazinos ar latviešu puisi Pēteri, kas šeit strādā reklāmas industrijā. Saskrienamies uz kafiju un pa īstam izbaudu iespēju skaļi parunāt latviski. Protams, ļoti interesanti uzzināt, kā un kāpēc viņš šeit nonācis, kā jūtas un ko domā par Kazahstānu. Ilgi gan mēs nepļāpājam, jo viņam jādodas uz darba tikšanos.
Es, savukārt, dodos nokārtot šādas tādas darīšanas – tieku pie skaidras naudas, uztaisu fotogrāfijas vīzām, samaksāju par rezervētajām ekskursijām. Pa ceļam paņemu vēl vienu virtuālo slēpni, nofotografējoties ar GPS pie Abai statujas, kā arī iegriežos Nacionālajā muzejā. Arheoloģijas un etnogrāfijas ekspozīcijas ir interesantas, bet no zāles, kas stāsta par mūsdienu Kazahstānu, izmūku ārā diezgan žigli – viss veltīts Nazarbajevam. Vēl viņiem ir īpatnēja pieeja lietām – ieeja muzejā maksā teju neko – 100 tengas (43 centus), bet, lai tiktu uz specifiskām izstādēm, jāmaksā vismaz 1000 (4,30 eiro). Drusku nesamērīgi šķiet. Rezultātā man pietiek ar kopējo apskati, tradicionālos muzejus tāpat ilgāk par pāris stundām nevaru izturēt.
Lēnām sāku kursēt māju virzienā, kur šovakar ir Aņas un Argina atvadu ballīte – sanāks daudz viņu draugu. Pa ceļam iegriežos autoostā, lai uzzinātu, kā tikšu tālāk. Oficiālie autobusi iet tikai vakarā, bet man gribas braukt pa dienu, lai varu pa ceļam ko apskatīt. Izrādās, šo jautājumu lieliski risina privātais sektors, līdzīgi kā ar taksometriem pilsētā. Mājās atnākot atrodu priecīgu ziņu – mans vienīgais pieprasījums kaučsērfingā kādai meitenei Tarazā (kurā nevarēju atrast nevienu viesnīcu par saprātīgu cenu), ir apstiprināts. Tiktāl skaidrs – pirmdien pametīšu savu šībrīža mājīgo rezidenci un došos tālāk nezināmajā. Bet, tagad atvainojiet, ir sanākuši draugi un.. mani sauc ēst.