Atvadu vakars ar draugiem paskrien zibenīgi – spēlējam Baiļu salu, kas mazliet līdzinās Mafijai un parlamentam, pļāpājam, Liza mani un vēl pāris upurus pamatīgi apķēpā – īsāk sakot, iet jautri. Kad īsi pēc pusnakts vecāki aizved Aņu un Arginu uz lidostu, bet draugi aizbirst mājās, iestājas tukšums. Nekad neesmu varējusi saprast, kā tik īsā laikā var iemīļot cilvēkus, bet ar šiem jauniešiem noticis tieši tā. Mierinos mazgājot trauku kalnu, kas pēc ballītes sakrājies visai pamatīgs, un gulēt tieku ap diviem naktī.
No rīta jūtos it kā būtu aizgājusi gulēt divos naktī. Jau 7:30 jābūt centrā, lai dotos uz pasaules otro lielāko kanjonu (Sharyn Canyon), kas atrodas nepilnus 200 km no Alma-atas. Pa galvu pa kaklu kaut ko uzvelku, kaut ko sametu somā un skrienu ķert taksi. Taksis laimīgā kārtā noķeras ļoti ātri un esmu galā pat pirms norunātā laika – lūk, ko nozīmē brīvdienas rīts bez sastrēgumiem.
Autobusā nav nevienas brīvas vietas, ekskursantu vācēji labi pastrādājuši. Mūsu gids, kungs ap 70, stāsta par kanjonu un to, ka mūs šodien sagaidīs 7 laimes. Pirmā būs, kad ieiesim kanjonā un ieraudzīsim tā skaistumu, otrā – kad nonāksim līdz upei, trešā – kad staigāsim pa kalniem, ceturtā – kad pēc pastaigas atgriezīsimies autobusā, piektā – kad autobuss tiks līdz šosejai jeb kā viņi šeit saka – trasei (jo 10 km jābrauc pa stepi, rijot putekļus), sestā – kad nonāksim līdz veikalam un varēsim atjaunot pārtikas un ūdens krājumus, un pēdējā, septītā – kad atbrauksim atpakaļ pilsētā un sapratīsim, cik fantastiska diena mums bijusi. Tad jau redzēs.
Ceļš ir garš, teju 4 stundas, tāpēc galā nonāku jau mazliet labāk izgulējusies. Saule silda ne pa jokam, un apsveru domu jaku atstāt autobusā. Tomēr visi kaut kā dikti ģērbjas, nu labi, paņemšu tomēr. Kad izveļos no autobusa, saprotu kāpēc. Par spīti saulainajam laikam, pūš ledains vējš un ir auksts pēc suņa. Ar visu jaku jūtos pārsalusi, tāpēc pēc iespējas ātrāk dodos lejā kanjonā. Lejā ir aizvējš un ātri ejot ir labi. Laime numur viens. Pēc stundas gājiena esmu tikusi līdz upei. Divi.
Vēl viena mana šodienas muļķība ir apavu izvēle – esmu uzvilkusi sandales. Tāpēc, kad vadītājs sauc visus pārgājienā pa kalniem, mirkli apsveru, vai šādi rāpelēt pa klinšu radzēm būs prāta darbs, bet beigās nospļaujos – gan jau tikšu galā. Citādi vēl palikšu bez trešās laimes. Jāteic, ka daži citi pilsoņi arī nav diez ko adekvāti sagatavojušies – īpaši mani sajūsmina vairāku dāmu lielās rokassomas, kuras pinas pa kājām un būtiski apgrūtina rāpšanos.
Vadītājs uzreiz ieceļ grupas pēdējo gājēju – piesakās prātīgs puisis Stass, visi saņem īso instrukciju par kāpšanas likumiem, un varam doties ceļā. Sākumā ir jātraušas augšā pa klinti kā pa kāpnēm. Kad tikts augšā, parādās taciņai līdzīgs objekts. Brīžam iet ir pavisam viegli, bet tad, kad jātiek lejā pa kādu stāvu, akmeņainu nogāzi, tad ir, kā ir. Kājas slīd uz visām pusēm. Bet uz priekšu klunkurējam, grupa ir jauka, daži puiši pat ir džentlmeņi un grūtākajās vietās padod roku. Vienā no klintīm vadītājs ļauj spēlēties ar atbalsīm, liekot kopā visiem saukt Bu-ra-ti-no un tamlīdzīgas muļķības. Skan labi. Trīs.
Pēc pāris stundu ilgas pastaigas atgriežamies pie kalnu upes, mirkli atpūšamies, tad jau sākam atpakaļceļu. Daži ir saguruši un izmanto iespēju atpakaļ doties ar motorizētiem transporta līdzekļiem, kas gan ir nešpetni dārgi. Es eju kājām – par spīti nogurumam man vēl gribas pabūt kanjona varenības varā. Kad esmu pie autobusa, mani spēki ir galā un ceturtā laime klāt.
Atgriežoties nobrīnos, ka mūsu autobuss tā arī ir vienīgais, kas šodien atbraucis uz kanjonu, vēl stāvvietā ir dažas privātās automašīnas. Kanjons ir patiesi skaists un jocīgi – cik tomēr maz tūristu to apmeklē. Šodien autobusā visi bija vietējie, arī man neviens nejautāja – no kurienes esmu, ko uztvēru kā komplimentu savai krievu valodai.
Grupa ir ne tikai jauka, bet arī labi organizēta, un atceļā dodamies pat mirkli pirms norunātā laika. Pirmais brauciena posms ir nepatīkams, bet, kad tiekam līdz asfaltam, var uzelpot. Pieci. Pa ceļam piestājam pie avota un veikala. Seši. Cerība nokļūt mājās ātrāk gan izgaist brīdī, kad mūs noķer policija – stāvam kādu brīdi, kamēr gids un šoferis atrisina jautājumu. Tomēr pusdesmitos vakarā esam galā gan un arī septītā laime ir klāt. Paldies par šodienu!
