Eņģelis gaļas tirgū, prāta vētra un slēpņi

Stāsti

Šejieniešu dienas gaitas lielā mērā pakārtotas Lizai un viņas skolas grafikam. Šeit bērni mācās maiņās – dažas dienas skolā jāierodas agri un mācības ir galā ap vieniem dienā, bet citās dienās šajā laikā mācības tikai sākas. Šodien Lizai ir otrā maiņa un, aizvedušas viņu līdz skolai, dodamies uz Alma-atas lielāko tirgu Altinorda.

Daudzviet tirgū produkti tiek tirgoti tikai vairumā – avenes un zemenes jāpērk vismaz viena kaste, kurā ir teju 10 kilogrami. Tāpat ir ar āboliem, vīnogām, persikiem un citiem augļiem. Bet vietām tomēr var iegādāties arī pa kilogramam – es sapērku augļu kules, lai tuvākajās dienās būtu ar ko mieloties. Arī Aņa ar mammu iepērkas – somā tiek liktas milzu zaļumu buntes, marinēti salāti un dažādi gaļas produkti. Pastaiga pa gaļas paviljonu šeit ir visiespaidīgākā, jo pamatā tiek tirgota nevis pati gaļa, bet gan tās subprodukti, tai skaitā tādi, kurus pie mums neredz. Kamēr Aņas mamma ar lietpratēja skatienu izvēlas produkciju, es fotografēju pa labi un pa kreisi – gan pašus produktus, gan cilvēkus. Īpaši man acīs iekrīt kāda meitene. Ja pārsvarā pārdevējas ir tādas kārtīgas tirgus sievas, tad šī meitene izskatās kā trausls eņģelis, kas šeit nonācis pārpratuma pēc. Jau rakstīju Tviterī – viņai baletu dejot vai dzeju lasīt piestāvētu. Kad lūdzu atļauju viņu nofotografēt, meitene samulst, bet piekrīt. Kopumā es šeit reti prasu atļauju fotogrāfijām, cilvēkiem patīk, ka viņus bildē. Vairāki gaļas vīri paši uzprasās un lūdz, lai es šos nofotografēju. Par ko ne, to arī daru.

Sapirkušies produktus, iebraucam pie Aņas vecvecākiem un atdodam daļu nopirktā viņiem. Tad braucam pusdienās uz ķīniešu restorānu – Aņa pirms prombraukšanas grib pamieloties tādā. Pa ceļam iespiedzos – pa radio sāk skanēt Prāta vētras Maybe. Bijām jau to dzirdējuši vienā Polijas krogā, bet te, Kazahstānā, kas tomēr ir patālu no Latvijas, tā skan īpaši labi. Restorānā, protams, pārcenšamies ar pasūtīto ēdienu daudzumu, bet neapēsto palūdzam iepakot līdzņemšanai – šeit tā ir ļoti ierasta prakse.

Tad manas namamātes aizbrauc uz mājām, bet es palieku centrā. Sākumā aizeju uz hosteli saņemt savu pases oriģinālu un reģistrāciju – to man arī piešķir. Es, līdzīgi kā mūsu Balkānu ceļabiedrs Kaže, arī nejūtos diez ko labi, ja man nav pase pie rokas. Hostelī apvaicājos par ekskursiju iespējām uz objektiem ap Alma-atu. Tieku aizvesta uz blakus esošu nelielu tūrisma aģentūru, kurā rezervēju vienu braucienu sestdienai, otru svētdienai. Diemžēl dēļ nesezonas darba dienās vismaz konkrētais kantoris ekskursijas nerīko. Savukārt rīt brauksim ar Aņu un mammu apskatīt zīmējumus uz klintīm, bet piektdien man būs vēl jāizdomā plāns. Aņas mamma arī atvainojas, ka nevar mūs aizvest tālākā ceļā vēl kādu dienu, jo Alma-atā.. ir pazudis benzīns. Naftas valstī, jāpiebilst. Pašlaik viņi par taloniem var ieliet 20 litrus dienā, kas nav pietiekami, lai mēs vairākas dienas pēc kārtas vizinātos tālos ceļos. Kā skaidro vietējie, tad saistīts ar valdības ieceri pacelt degvielas cenas līdz Krievijas līmenim, kur tas maksā dārgāk. Un tad šie izliekas, ka pēkšņi benzīns trūkst.

Tikusi pie pases un rezervējusi ekskursijas, dodos pameklēt slēpņus. Pirmo apciemoju kājām un atrodu pavisam viegli. Uz nākamo gan ņemu taksi, jo manā rīcībā ir vien pāris stundas. Arī otrais meklējums ir sekmīgs. Līdz trešajam slēpnim tieku ar autobusu, kurā ielecu uz dullo. Tas aizved mani gandrīz pareizi. Šis slēpnis, kura aprakstā ir minēti sveicieni no pastnieka, paslēpts lielā pastkastīšu kokā, kurā netrūkt leņķu un maliņu. Manu meklēšanu apgrūtina vīrs, kas sēž uz soliņa netālu, tomēr pēc kārtīgas konstrukcijas aplūkošanas no visām pusēm, saskatu mazo nebēdni un slēpnis ir rokā.

Pēdējo no slēpņiem, kurā jānofotogrāfējas ar gpsu pie kāda slavena vīrieša pieminekļa, diemžēl nepagūstu paņemt, jo tuvojas laiks, kad esam sarunājušas tikties ar Aņu un mammu pie Lizas skolas. Arī taksi neizdodas dabūt uzreiz – šoferi nez kāpēc negrib braukt uz to reģionu. Beigās viens piekrīt mani vest komplektā ar vēl vienu pasažieri. Tomēr laiks steidzas ātrāk kā taksis var pabraukt – korķi šeit ir nenormāli. Beigās šķiet, ka tos piecus kilometrus ātrāk būtu kājām noskrējusi. Tomēr ceturksni pēc norunātā laika esmu klāt un vēl pēc ceturkšņa mums izdodas satikties. Nekādi nevaru atrast vienu no Aņas mammas nosauktajām ielām. Kad beidzot satiekamies, pārpratums noskaidrojas – Aņas mamma vēl lieto vecos ielu nosaukumus, bet gpsā, protams, ir tagadējie. Izrādās, ka esam runājušas par vienu un to pašu ielu.

Bet satikušies esam un braucam ciemos pie Aņas vecvecākiem, jo vectēvam šodien ir dzimšanas diena. Ko mēs tur darām? Nekad neuzminēsiet. Ēdam. Sākumā pelmeņu zupu, tad gaļu, tad pašceptus eklērus, ābolkūku, arbūzu. Mani jau brīdināja, ka Stānās jārēķinās ar lielu izēšanos un tā tas arī ir. Un viss ir tik garšīgs – pagaidām Kazahstānā neesmu vēl ēdusi neko, kas man neietu pie dūšas. Vecvecāku mājā pa istabu skraidelē labi audzināts trusis – tas priecīgi laiza visiem kājas un viņa vienīgais niķis ir vadu graušana, tāpēc vienā istabas stūrī šis netiek laists. Un, protams, visu laiku grib tikt tieši tur. Vēl vecmāmiņai ir ievērības cienīgs Botāniskais dārzs gan dārzā, gan istabā – tur ienākas pat kafijas pupiņas. Uz atvadām apskatām milzu trušus, kas dzīvo mājas pagalmā. Tad viss, ko neesam varējuši apēst, tiek mums iestumts līdzi, un varam braukt mājās.

Viens komentārs

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.