Pazaudēju telefonu, atradu sniegu

Šodien esam nolēmuši doties kalnos. Bet pirms tam jānokārto kāda birokrātiska padarīšana – jāpiereģistrējas. Tas ārzemniekiem šajā reģionā jāveic piecu dienu laikā pēc ierašanās valstī. Reālajā palikšanas vietā reģistrēties nevaru – lai to izdarītu, ir vajadzīga izziņa no visiem dzīvokļa īpašniekiem un kopā ar viņiem personīgi jāierodas imigrācijas policijā. Tā kā Aņas dzīvokļa īpašnieki ir mamma un tētis, bet tētis šobrīd atrodas savos celtniecības darbos citviet, tad to nevar izdarīt pat teorētiski. Varētu jau nereģistrēties vispār, bet vilks zina, kas notiktu, ja apturētu kāda no šejienes patruļām vai vēl interesantāk – vai mani pēcāk izlaistu no valsts. Tik ļoti man šeit nepatīk, lai uzkavētos ilgāk kā esmu ieplānojusi, tāpēc nolemju lieki neriskēt un, Aņas mamma, sazinājusies ar manis atrastu hosteli, noskaidro, ka šo lietu par mazu un godīgu samaksu iespējams izdarīt caur viņiem.

Iesākumā kopā ar Aņu dodamies hosteļa virzienā. Pārvietošanās šeit notiek pārsvarā ar privātajām mašīnām. Tu ielas malā pacel roku, nosauc šoferim savu galamērķi un cenu un, jūs vai nu vienojaties, vai nu nevienojaties. Daži privātie šādi piepelnās regulāri, citi ņem pasažierus pa ceļam. Cilvēki balso bieži un mašīnas apstājas bieži. Mēs par 600 tengām (ap 2,5 eiro) noķeram privāto taksi, kas mūs aizved cauri visai pilsētai līdz hostelim. Tur atstāju pases oriģinālu un imigrācijas karti (dokumenti joprojām ir pie viņiem), samaksāju par vienas palikšanas nakti un reģistrācijas procesu, un dodamies uz kalniem.

Izejot no hosteļa, ieskatos somā un konstatēju, ka man nav telefona. Pārbaudu visas kabatas – biksēm, somai, jakai – nav un viss. Tad saprotu, ka tas manā izklaidībā ir izslīdējis no bikšu kabatas, kad taksī meklēju naudu. Un tur arī palicis. Sajūta mazliet stulba – žēl gan paša aparāta, bet vēl jo vairāk kontaktus. Un arī ceļot bez telefona kaut kā ne visai. Jau sāku apsvērt, vai man nevajadzētu bloķēt sim karti un cik varētu maksāt visprastākais aparāts, kad mēs, uz neko īpaši necerot, tomēr nolemjam piezvanīt manam telefonam. Pēc garum gariem signāliem telefons beidzot atbild. Precīzāk izsakoties, atbild taksometra šoferis. Mēs izstāstām situāciju un lūdzam šoferi atgādāt telefonu mums. Kas viņam par to būšot? Kas, kas, nauda būs. Esmu gatava šķirties no paprāvas summas, lai atgūtu seno draugu. Kamēr sēžam pie izstāžu zāles uz kāpnītēm un gaidām šoferi, pienāk kāds vīrs un kaut ko mums saka. Sākumā nesaprotam ko. Vai šeit nedrīkst sēdēt, vai ko citu. Beigās saklausām. “Jūs greznojat mūsu galeriju”, smaidot saka vīrs.

Pēc pusstundas šoferis ir klāt norunātajā vietā. Viņš groza rokās manu melno ceļabiedru un domīgi klusē.
– “Cik jūs gribat?”, es pirmā jautāju.
– “Nu, nez cik tāds telefons maksā?”, šoferis filozofē. “Es pat īsti nemāku ar to apieties, nemaz nezināju, kā lai pēc sarunas noliek klausuli.”

Aņa apgalvo, ka telefons ir gana vecs, bet es stāstu, ka tā galvenā vērtība ir kontakti. Un piedāvāju pirmo summu, kas ienāk prātā – 2000 tengas (8,5 euro). Nu, lai dodot 4000. Mēs sākam stīvēties (bet, protams esmu gatava maksāt arī daudz vairāk). Visi saprotam, ka tas jau ir kaulēšanās process sporta pēc un, kad sniedzu viņam 2500 tengas (10,5 eiro), šis priecīgs atdod manu dārgumu.

Uz mūsu darbošanos noskatās jaunieši uz ielas. Kad jau esam beiguši, šie prasa, vai mēs tikko pa naudu atguvām savu aizmirsto telefonu. Kad apstiprinām, ka tā ir, šie ir sašutuši. “Būtu pateikuši mums, kas par lietu, mēs vienkārši būtu viņam to atņēmuši, kāda tur nauda.” Mēs pateicamies par morālo atbalstu un dodamies tālāk. Arī Aņa stāsta, ka būtībā kazaham ir gods palīdzēt otram, kas nonācis nelaimē vai grūtībās. Bet laiki mainās un tikumi līdz ar tiem.

Ir jau pusdienlaiks, kad iekāpjam autobusā un beidzot dodamies kalnos. Satiksmes autobuss par 80 tengām (34 centiem) uzved mūs līdz funikulierim. Brauciens ar vagoniņiem gan nav lēts. Aņai izdodas tikt pie studenta biļetes, es maksāju pilnu cenu – 3500 tengas (ap 15 eiro). Tomēr brauciens, kas ir sadalīts trijos posmos, ir katras samaksātās tengas vērts. Prātīgi būtu vismaz mazliet uzkavēties pārsēšanās platformās, bet esam pārāk vēlu, lai tā niekotos. Tāpēc, uzbraukšas līdz augšai – 3180 metriem – mazliet jūtamies kā dullas mušas. Īpaši jau es. Ir arī mazliet vēsi, toties skati, skati. Varam ņemt sniegu saujām un pikoties, pavisam netālu redzams ledājs. Jau tā nav īpaši silti, bet, kad vējš atgādā kārtējo mākoni, tad ir pavisam traki. Piesēžam paēst līdzpaņemtās pusdienas, bet pārāk ilgi nevaram nosēdēt – vējš pūš caur mūsu ziemas jakām un šķiet, arī kauliem.

Aņa man rāda pāreju, no kuras viņi šeit pirms pāris nedēļām sākuši savu vairāku dienu kāpienu kopā ar Eleonoru. Man arī tajā teorētiski vajadzēja tajā piedalīties, bet savā ziņā priecājos, ka nepaspēju. Neesmu droša, ka spētu (precīzāk, esmu diezgan droša, ka nespētu) pieveikt ikdienas 15 stundu gājumu pa ledājiem šādā augstumā.

Mazliet paganījušās riņķī un safotografējušas daili, braucam atpakaļ. Vagoniņa ceļš ved virs slidotavas, kas ziemas sezonā pulcē neskaitāmus apmeklētājus un ir izslavēta kā pasaulē visaugstāk esošā atvērtā slidotava. Tā kā autobusu neredz, nolemjam paieties gabaliņu lejup ar kājām. Pie mums piestāj kāds šoferis, kas jau turpceļā centās mūs pierunāt uz ekskursiju ar mašīnu. Vai mēs tiešām iešot lejup kājām? Nu, ja viņš mūs par brīvu novedīs lejā, tad brauksim. Nē, vismaz benzīnam lai piemetot, viņš prasa mums 500 tengas (2,12 eiro). Nav daudz, bet mēs neesam ar mieru. Viņš aizbrauc tālāk, bet Aņa stāsta, ka arī šī ir jaunāko laiku paraža. Kādreiz cilvēkiem esot bijis respekts pret ļautiņiem, kas dodas kalnos. Tu varēji jebkurā vietā nobalsot mašīnu un šoferis bez jautāšanas tevi aizvedis par brīvu. Kad iesākumā viņi izdzirdējuši prasām par to naudu, bijuši ārkārtīgi pārsteigti. Bet tagad tā esot ikdiena.

Esam aizgājušas līdz nākamajai pieturai, kad klāt ir arī autobuss. Tiekam līdz pilsētai, bet tad gan atkal ņemam taksi, jo Aņai jāpaspēj mājās laikus – šovakar viņu ar Arginu brauc apciemot puiša vectēvu.

Es palieku mājās – man beidzot ir laiks izpētīt Ivara piedāvāto maršrutu un saplānot savējo līdz viņa atbraukšanai. Visticamāk, vēl šonedēļ uzturēšos Alma-atas apkaimē, bet tad došos pa Kazahstānu rietumu virzienā, tad šķērsošu Uzbekistānas robežu un gaidīšu Ivaru Taškentas reģionā. Tur arī mēģināšu nokārtot vīzu uz Tadžikistānu. Alma-atā tas neizdevās, jo viņiem beigušās vīzu uzlīmes, bet uz Astanu, kas jau teju 20 gadus ir Kazahstānas jaunā galvaspilsēta nekurienes vidū, triekties negribas.

Kamēr es pētu maršrutu, pārrodas Aņas mamma ar Aņas jaunāko māsu Lizu. Mamma man piedāvā zupu, bet atsakos, jo esmu nolēmusi šovakar aiziet uz netālo “šašličnaju” un pagaršot kārtīgu kazahu šašliku. Mazā māsa tikmēr dīc mammai, kamēr izprasa atļauju nākt man līdzi. Rezultātā ejam visas trīs mieloties ar šašlikiem. Nu ļoti labi, būs man vietējas ēdienkartes pārzinātāji-padomdevēji līdzās. Aņas mamma pasūta ļuļa kebabus un grilētu cūkgaļu ar sīpoliem. Pavisam drīz jau pasūtījums ir galdā – nenoēsties, cik garšīgi. Mazliet pacīnāmies par rēķina samaksāšanu, bet es turos kā mūris. Beidzot vismaz mazliet varu atmaksāt laipnajiem cilvēkiem par manis auklēšanu. Fonā Vera Serdjučka pārliecinoši dzied “Vsjo budjet horošo, vsjo budjet horošo.” Un šovakar es sliecos viņai(m) ticēt.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s