Stānu priekšvārds

Atveru acis tumsā. Sāpes, kuras vakar aizskaloja alkohols un sarunas, ir klāt pirmās. Pēc tam atnāk apjausma, ka neesmu mājās. Trešā doma pat nepaspēj atnākt, jo zvana modinātājs. Par spīti vakardienas uzdzīvei un dažām gulētajām stundām, iekšējais pulkstenis ir uzdevuma augstumos. Vispār jocīga štelle tas iekšējais pulkstenis – citreiz nevari vien beigt brīnīties, kā tas strādā. Tāpat kā intuīcija.

Tagad jau sēžu lidostā, pie saviem vārtiem un man ir laiks kā jūra. Kā parasti, kad ierodies laicīgi, problēmu nav un tu īsā laikā esi ticis cauri visām procedūrām. Bet pamēģini ierasties pēdējā brīdī – noteikti būs mežonīgas rindas, drošības kontrole vēlēsies iepazīties tuvāk ar tavas somas saturu un tā tālāk. Šoreiz man pat bija jāreģistrējas lidostā, jo mājās printeris nav, bet telefons sajucis prātā. Pat tas notiek zibenīgi, vienīgi meitenei izdodas piešķirt man iekāpšanas karti tikai līdz Kijevai. Uz Alma-atu, kas ir mans lidojuma galamērķis, sistēma mani pagaidām negrib sūtīt.

Šoreiz lidoju prom bez īpaša entuziasma, bet gan jau nonākot galā būs krāšņi. Citreiz ir sevi mazliet jāpiespiež darīt kaut ko, lai pēc tam saprastu, ka tā bija jādara. Piemēram, kurš gan nožēlo, ka pārkāpis savam slinkumam un aizgājis uz sporta zāli.

Kāpēc tagad tā jūtos? Tas ir privātās dzīves jautājums, kura man piespēlējusi smagu un pelnītu mācību stundu. Saprotu kāpēc, bet tas nenozīmē, ka sāp mazāk. Bet tai pat laikā ir arī jocīgi – tu atrodies iekšā situācijā un to izdzīvo, bet arī skaties uz savas dzīves seriālu no malas. Vai es vēlos par to parunāt? Nē,vēl jo vairāk publiski. Kāpēc tad to šeit pieminu? Blogs ir vieta, kur nemāku slēpties un kur patiesumam (tāpat kā dzīvē) ir milzīga nozīme. Kā man vakar teica draudzene, kas tāpat kā es niekojas ar klabināšanu, lasītājs uzreiz sajūt, ja neesi patiess un, ja neizliec sevi. Citreiz, protams, tas, ko tu rādi pasaulei, nav nekas glīts, bet patiesība ne vienmēr ir balta, pūkaina un pievilcīga. Un man šķita svarīgi pateikt, kādā emocionālā fonā taps šī brauciena ieraksti un kāpēc ik pa laikam var parādīties kāda gaudulīga nots.

Vispār kādu brīdi domāju, ka nerakstīšu. Bet arī tas ir jocīgi bez gala. Tev nav vēlēšanās rakstīt, bet tu paņem datoru, uzliec pirkstus uz taustiņiem un viņi paši sāk dejot. Dažreiz šķiet, ka man ir visai mazs sakars ar to, ko šie tur savirknē.

Runā, ka tā esot dzejniekiem, kas apgalvo, ka ir tikai starpnieki. Es šādu sajūtu pirmo reizi piedzīvoju, rakstot skolā vienu sacerējumu, kura tēma bija “Neiemācīties domāt kastītēs. Neiemācīties.” Vairāk kā četras lapas garo domrakstu uzrakstīju vienas elpas vilcienā, pēc tam pati ar interesi izlasot, kas tur sanācis. Dabūju 10, kas nav tik svarīgi. Svarīgi ir tas, ka to pēc tam lasot, cilvēki raudāja. Jūs smiesieties, bet es dažreiz pati, pārlasot dažus savus tekstus, apraudos. Rakstot parasti nē, tad tu esi procesā, bet pēc tam, kad lasi, tu vari just. Piemēram, pārlasot Damborakstu, es raudāju. Un jocīgākais ir tas, ka tas notiek arī tad, ja lasi atkārtoti. It kā rakstā būtu iekodēts kāds raudāšanas kods.

Mans skaidrojums ir tāds, ka to, ko tu uzraksti ar kailiem nervu galiem, cilvēki arī lasot neapzināti atkailina savējos., nometot čaulas, maskas un citas drazas. Un tad notiek tā pieslēgšanās un saslēgšanās.

Alkohols arī diezgan labi atkailina cilvēkus. Tu saki lietas, kuras tev citreiz nav drosmes pateikt un tāpat arī rīkojies. Protams, tas var būt arī visai slidens pasākums, jo vari sarunāt vai sadarīt to, ko vēlāk nožēlo. Un nav garantijas, ka tādos brīžos sadarītais ir to vērts. Un līdz galam tomēr nevar saprast, vai zem grādiem esi patiesāks vai mākslīgāks. Vakar uzskatīju par vajadzīgu izstāstīt vienam igaunim visas anekdotes, ko zinu par igauņiem. Vismaz man bija jautri. Bet šis nebija piemērs iepriekš teiktajam. Kopumā es ceru tapt drosmīgāka arī bez alus piešprices un cienu cilvēkus, kas var būt atklāti tāpat. Kā mana draudzene vakar, kura sūcot apelsīnu sulu, bija apbrīnojami interesanta sarunu biedrene (kā vienmēr) un laiku pavadīja tikpat labi kā es.

Bet labi, pietiek te filozofēt. Kur tad es šoreiz ceļošu? Sākumā viesošos Kazahstānas ārēs, pēc tam būs kārta Uzbekistānai, ja dabūšu uz vietas vīzu, tai sekos Tadžikistāna, bet atpakaļ lidojums ir no Kirgizstānas. Visām šīm, kopā apsauktām par Stānām, man ir atvēlēts mēnesis. Arī ar kompāniju būs interesanti. Alma-atā mani sagaidīs kazaku koučsērferi, kas pie manis viesojās šopavasar un uzaicināja atbildes vizītē. Viņi gan paši tur būs nedēļu, pēc tam mazu mirklīti pabraukāšos ierastajā vientulībā. Savukārt uz ceļojuma otro pusi man kompānijā būs Ivars – arī dulls ceļotājs, kas plašākai publikai varētu būt aizķēries prātā ar savu projektu “100 valstis līdz 30 gadiem”. To viņš arīdzan izdarīja, Ivara kontā šobrīd ir 112 valstis. Tas ir krietni vairāk kā man. Es nekad vēl neesmu ceļojusi kopā ar kādu, kurš būtu pieredzējušāks ceļotājs kā es, tāpēc, domāju, ka būs interesanti.

Kāpēc šoreiz neceļošu viena? Stāsts īsumā ir tāds – es arī biju dzirdējusi par Ivaru publiskajā telpā, bet viņa blogu atvēru kaut kad šopavasar (arī jūs noteikti varat ieskatīties krutainis.com). Tur arī izlasīju, ka viņš plāno rudenī doties uz Stānām un prasa, vai kāds negrib pievienoties. Jau biju nolēmusi apciemot savus kazahu draudziņus, tāpēc doma, ka varētu pie reizes apskatīt vēl kādu Stānu, šķita prātīga. Un, ņemot vērā valstu specifiku, nolēmu, ka arī kompānija neskādēs. Tad nu uzsitu Ivaram e-pastu, padzērām kafiju, pārāk nenobijāmies viens no otra un sarunājām, lai notiek – apskatīsim Stānas kopā.

Kamēr es te filozofēju, pēkšņi ievēroju, ka lidostas transfēra buss, kas stāvēja aiz loga tukšs, ir cilvēku pilns. Va vellos, tas tak stāv pie maniem vārtiem. Pabāžu galvu vārtu virzienā un redzu, ka iekāpšanas rindā palikuši vien četri cilvēki. Nu re, īstais brīdis. Iemetu kompi somā, arī ierāpjos autobusā un drīz jau mēs visi sēžam dzelzs putna vēderā un laižam Kijevas virzienā.

Kijevas lidostas pasu kontroles sieviete uz mani ilgi skatās. “Sakiet, cik jums gadi?”, viņa pēc brīža jautā. Jāteic, ka ne bez aizdomāšanās, bet saku, kā ir – 36 (kad atgriezīšos, būšu jau pieklājīgākā vecumā). Viņa tikai nogroza galvu, ka pases bildē es izskatos krietni vecāka un, izteikusi aizdomas, ka tā varētu nebūt mana pase, tomēr to atdod. Es savācu pasi, pateicos par komplimentu un dodos uz Kijevu.

One response to “Stānu priekšvārds

  1. Atpakaļ ziņojums: baltais runcis Latvijas blogāres apskats #15 (08.09.-14.09.). | baltais runcis·

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s