Polijas pēcvārds

Stāsti

Nu jau vairākus gadus mums ar draugiem ieviesusies tradīcija – vasarā plānot atvaļinājumu kopā un pavadīt to apskatot tuvākas un tālākas vietas. Iesākumā braucām pa Latviju, tad devāmies uz Lietuvu, bet pagājušajā gadā, sēdot pie ugunskura uz kādas Igaunijas salas, dzima doma doties vēl vienu solīti tālāk – līdz Polijai.

Droši vien pirmajā brīdī, dzirdot par vārdu savienojumu „ceļojums uz Poliju”, diez ko kārdinoši tas neizklausās. Bet tagad, pēc ceļojuma, varu viennozīmīgi teikt, ka šajā, mums tik tuvajā zemē, ir ļoti daudz, ko redzēt. Baznīcas – lielas un mazas, senas un modernas; pilis un to drupas; mīlīgas vecpilsētas un pats galvenais – kalni. Mēs tajos pabijām divas dienas. Pirmajā (patiesības labad gan jāatzīst, ka tie jau atradās Slovākijas teritorijā, bet gluži tuvu Polijas robežai) kāpām pa taku, kur citi tūristi bija paciešamā daudzumā. Vakara pusē viņu bija pavisam maz, bet kalnu skati rietošās saules gaismā – visskaistākie. Otrreiz kalnos devāmies jau populārajā kūrortā Zakopanē, augšup tiekot ar gaisa tramvaju. Bet arī tur, kalnu plašumos, vietas pietika visiem. Un galu beigās – ir brīnišķīgi, ka šādās vietās kalnu skaistumam var piekļūt arī cilvēki, kuri pašu spēkiem tajos nevar uzkāpt.

Pārtikas cenas gan veikalos, gan krogos – aptuveni uz trešdaļu zemākas kā pie mums. Palikšanas vietas atrast Polijā nav pārāk grūti – mēs neko nebijām plānojuši iepriekš, bet agrāk vai vēlāk (lielākoties gan jau tumsas aizsegā) palikšanas vietas atradām. Arī cenas kopumā draudzīgas – nakšņošana nekur nemaksāja vairāk par 10 eiro uz galviņu, arī diezgan šikās vietās. Trīs naktis palikām caur kaučsērfingu, bet tas bija zināmā mērā brīnums, jo atrast palikšanas vietu astoņiem cilvēkiem vienlaicīgi, ir diezgan sarežģīts pasākums. Viena no palikšanām bija pie poļu pāra, kas iepriekš viesojās pie mums (skat. http://kamzolis.com/2014/07/31/uzticesanas-kedite/). Lai arī paši vēl ceļoja pa Somiju, mēs varējām pavadīt nakti viņu burvīgajā dzīvoklī Belastokā. Vēl viens jaunietis bija tik traks, ka ļāva mums uz divām naktīm palikt teltīs savas mājas pagalmā.

Šoreiz, kā jau minēju ceļojuma sākumā, visu brīvo laiku pavadīju adot, kas rezultējās šallē un četros zeķu pāros – tādējādi upurējot ceļojuma aprakstus. No otras puses, tagad esmu kļuvusi piesardzīgāka, rakstot par piedzīvojumiem kopā ar citiem cilvēkiem (īpaši man pazīstamiem), jo viņu vēlme nokļūt publiskajā telpā (kaut tik šaurā kā šis blogs), ir atšķirīga. Tā vai citādi – ceru, ka kalnu un pārējās bildes jūs ir iekārdinājušas un, iespējams, kāds no jums izlems iekļaut Poliju savā ceļošanas „to see” sarakstā, ko no sirds iesaku.

Viens komentārs

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.